Šobrīd Latvijas normatīvajos aktos vai likumdošanā nav noteikts, cik pacientu aprūpē viena māsa savas dežūras laikā kādā no specializācijām. Aprūpējamo pacientu daudzumu nosaka pacienta atbilstība noteiktai klasei, kas savukārt norāda māsas patērēto laiku konkrēta pacienta aprūpei. Vienīgais šobrīd Latvijā izmantojamais dokuments ir 2017. gada 7. augusta Ministru kabineta rīkojums Nr. 394 “Konceptuālais ziņojums “Par veselības aprūpes sistēmas reformu””. Šis dokuments ir rekomendējošs un sniedz iespēju katrai ārstniecības iestādei veidot savu personāla resursu politiku, atsaucoties uz šī dokumenta 3.3.4. apakšnodaļu. Māsas profesijas turpmākā attīstība:

1. Pamatojoties uz noteikto aprūpes līmeni, nepieciešamajām atbalsta funkcijām un veiktajiem mērījumu rezultātiem, tiks noteikts vajadzīgais aprūpes personāla (māsu) skaits attiecīgi katram aprūpes līmenim:

• I līmenis: 1 māsa uz 9–10 pacientiem;
• II līmenis: 1 māsa uz 7–8 pacientiem;
• III līmenis: 1 māsa uz 5–6 pacientiem;
• intensīvās terapijas, reanimācijas nodaļā: 1 māsa uz 3–4 pacientiem.

2. Lai pacientu aprūpes darbu organizētu pēc posteņu sistēmas (jeb grupu darba modeļa), katrā nodaļā ir jāveic konkrēti mērījumi. Tas nozīmē, ka: 1) tiks uzskaitīti pacienti konkrētā datumā, konkrētā struktūrvienībā, fiksējot pacientu aprūpes līmeni (ieteicams 3–6 mēnešu periodā); 2) tiks aprēķināts pacientu skaits katrā līmenī, un tiks noteikts īpatsvars attiecīgajos aprūpes līmeņos; 3) iegūtais pacientu skaits tiks dalīts ar māsu/pacientu attiecību attiecīgajā aprūpes līmenī, un atbilstoši dienas vai nakts periodam tiks iegūts nepieciešamo posteņu skaitu dienas un nakts laikā (visbiežāk nakts stundās intensitāte samazinās līdz 20%); 4) ja šie 46 pacienti ir II līmeņa pacienti, kurā māsas/pacienta attiecība ir 1:7, tad šajā nodaļā būtu nepieciešami 6–7 māsu posteņi.

Sniedzot atbildi uz jautājumu, vai viena māsa var aprūpēt 20 akūtās ķirurģijas nodaļas pacientus, ja dežūras darba laiks ir 24 h, tad atbilde ir nē. Un pamatojums ir nevis apstāklī, ka tie ir 20 pacienti un tās ir 24 h, bet gan pacienta drošībā un vienas māsas iespējās aprūpēt tik daudzus pacientus.

Kā jau iepriekš minēju, pacientu skaitu nosaka pacienta piederība pie klases (nodaļas pacientu vidējais izmērāmais noteiktais līmenis/piederība pie klases), un tā var būt variabla. Bet galvenais uzsvars šajā gadījumā ir uz pacientu vērsta aprūpe un pacienta drošība. Akūtās ķirurģijas nodaļās biežāk ir satopami pacienti, kas pieskatāmi pie pacientu II un III klases (ja klasificējam pacientus 4 līmeņos), pacienti, kuriem nepieciešama novērošana un fiziska palīdzība. Viens cilvēks fiziski nav spējīgs nodrošināt novērošanu un aprūpi 20 pacientiem, līdz ar to izveidojas situācija, kad māsa intensīvā darba dēļ var pieļaut kļūdu, kā arī rodas risks, ka pacients, nesagaidot māsu, patvaļīgi var veikt darbības, kas var kaitēt viņa veselībai vai pat apdraudēt dzīvību.

Resursu jautājums māsām ir bijis ļoti aktuāls jau vairāk nekā 10 gadus, bet tas nevar būt iemesls, kura dēļ tiek apdraudēta pacienta drošība.

Jāatzīst, var izveidoties situācijas, kad kaut kādu iemeslu dēļ, it īpaši šajā pandēmijas laikā, var izveidoties totāls personāla trūkums kādā dežūrā, bet tā nevar kļūt par normu ikdienā. 

Visa strīdus ābola pamats tomēr ir pacientu izvērtēšana un klasificēšana, kas nosaka pacienta aprūpes intensitāti, patērēto laiku un nepieciešamos resursus.