Iztikas līdzekļu deklarācijā, kas ietilpst Ministru kabineta noteikumos Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu”, ir uzskaitīti ienākumi, kuri jānorāda, taču ir arī neatšifrēti, nekonkretizēti ienākumi, tostarp: citas personas sniegtais materiālais atbalsts konkrētam mērķim (piemēram, mācību maksai, transporta izmaksām, kredīta samaksai). Kā redzams, arī šis uzskaitījums iekavās ir tikai daļējs. Pie šī ienākuma avota ir piezīme: izvērtējot ienākumus, to var uzskatīt par pieļaujamo uzkrājumu. Vēl ir jānorāda citi regulārie ienākumi, kā arī citi ienākumi, izņemot regulāros ienākumus.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 22. jūnija spriedumā (lieta Nr. A420225314, SKA-167/2018) raksturoti jēdzieni un situācijas sociālās palīdzības saņemšanas tiesībām.

“Ienākumu” jēdziens trūcīgas personas statusa iegūšanas procesā: tiesību normās to ienākumu uzskaitījums, kas ir norādāmi iztikas līdzekļu deklarācijā, ir atvērts, jo konkrēti uzskaitīti ir tikai tipiskākie ienākumu veidi, atstājot iespēju par ienākumiem atzīt arī citus personas naudas līdzekļu avotus. Savukārt to naudas līdzekļu avotu saraksts, kuri nav uzskatāmi par ienākumiem, ir pirmšķietami izsmeļošs, un tie tiesību normās ir noteikti kā izņēmumi no principa, ka jebkura personas iegūtā naudas summa ir uzskatāma par ienākumu.

Tiesību normu par sociālās palīdzības sniegšanu piemērošana sociāli atbildīgas valsts principa kontekstā: sociāli atbildīgas valsts princips uzliek valstij pienākumu rūpēties par cilvēka cienīga dzīves līmeņa nodrošināšanu un aizsardzību sociālā riska gadījumā, tomēr šis princips ir jāinterpretē kopsakarā ar cilvēka pienākumu rūpēties pašam par sevi un tuviniekiem. Tas nozīmē, ka personai, no vienas puses, ir pienākums pašai aktīvi iesaistīties savu sociālo problēmu risināšanā. Savukārt, no otras puses, tās ir arī personas tiesības, jo no cilvēka cieņas principa izriet nepieciešamība dot personai iespēju apgādāt pašai sevi un nebūt atkarīgai no valsts sniegtās palīdzības. Līdz ar to tāda tiesību normu piemērošana, kuras rezultātā personai nākas aizvien vairāk izmantot sociālo palīdzību, ir pretēja sociāli atbildīgas valsts principam.

Visi ienākumi, īpašumi, uzkrājumi, kurus neņem vērā, izvērtējot matariālos resursus un lemjot par sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanu, ir konkrēti uzskaitīti Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 36. pantā.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 809 paredz, ka sociālais dienests, ja nepieciešams, apseko sociālās palīdzības pieprasītāja iesniedzēja norādīto faktisko dzīvesvietu vai deklarēto dzīvesvietu un izvērtē iespēju sniegt atbilstošu atbalstu.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikts klienta pienākums atļaut sociālā darba speciālistam apsekot dzīvesvietu, ja sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības saņemšana saistīta ar klienta materiālo resursu novērtēšanu vai dzīvesvietas apsekošana ir nepieciešama, veicot sociālo darbu ar klientu.

Saskaņā ar likumu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes. Detalizētāk nosacījumus nosaka pašvaldības savos saistošajos noteikumos un/vai sociālās palīdzības sniegšanas vadlīnijās. Piemēram, pašvaldība saistošajos noteikumos var būt noteikusi, ka iztikas līdzekļu deklarācijā jānorāda informācija par dāvinājumiem (laimestiem), likumīgo apgādnieku atbalstu u. c.

Tāpēc, iesniedzot iztikas līdzekļu deklarāciju, lai iegūtu trūcīgas vai maznodrošinātras personas statusu un līdz ar to pašvaldības palīdzību un valsts atbalstu (kas ir dažādi atvieglojumi), sociālā dienesta darbiniekam jālūdz paskaidrot, kuri no jūsu nosauktajiem  bērnu vecākiem sniegtās palīdzības veidiem – 1) naudas pārskaitījumi (dāvinājumi); 2) komunālo pakalpojumu rēķinu apmaksa; 3) pārtikas un saimniecības preču iegāde) – ir norādāmi iztikas līdzekļu deklarācijā un kuri no tiem tiks vērtēti kā ienākumi, lemjot par sociālās palīdzības piešķiršanu.

Līdzekļi, ko sociālajai palīdzībai piešķir pašvaldība, ir kopējā sabiedrības, tas ir, nodokļu maksātāju, nauda.

Vēl piebilstams, ka Civillikuma 188. pants noteic vispārēju bērnu pienākumu apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus.