Prasīt uzturlīdzekļus lielākā apmērā var, taču nav iespējams iepriekš prognozēt, kāds būs tiesas lēmums. Līdz ar to skaidri atbildēt uz šo jautājumu nevar, tāpēc sniedzam vispārīgu skaidrojumu, ko paredz likums.

Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts abu vecāku pienākums uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Taču, lai nebūtu tā, ka viens no vecākiem attaisnojas ar to, ka viņam nav nedz darba, nedz ienākumu, nedz mantas, no kā piedzīt uzturlīdzekļus, valstī ir noteikts uzturlīdzekļu minimums, kādu ikvienam vecākam ir absolūts un neapstrīdams pienākums nodrošināt katram savam bērnam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa (Civillikuma 179. panta piektā daļa). Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 37, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. Tā kā minimālā mēneša alga Latvijā 2019. gadā ir 430 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai ir 25% no minimālās mēnešalgas jeb 107,50 eiro mēnesī. Tā ir minimālā summa, kas katram vecākam jānodrošina sava bērna uzturam.

Ja vecāki par ikmēneša uzturlīdzekļu summu nevar vienoties, strīdu par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa, kas, pieņemot lēmumu, vērtēs abu vecāku ienākumus un ieguldījumu bērna aprūpē.

Civilprocesa likuma 10. pantā ir noteikts, ka, izšķirot strīdu tiesā, puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Tas nozīmē: katrai pusei ir jāpierāda tiesai savu prasījumu vai iebildumu pamatotība. Proti, ja uzturlīdzekļi valstī noteiktajā minimālajā apmērā savam bērnam ir jānodrošina jebkādos dzīves apstākļos un grūtībās, izšķirot strīdu tiesā par uzturlīdzekļu apmēru, kas to pārsniedz, nepieciešamība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Tas nozīmē: katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kas apstiprina to nepieciešamību un apmēru. Savukārt, ja bērna tēvam kā atbildētājam izdodas pierādīt, ka prasība nav pamatota un/vai nodrošināt pieprasīto summu nav iespējams, tiesa prasību var noraidīt vai apmierināt daļēji. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtēs gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku finansiālo stāvokli. Tas nozīmē, ka tiks vērtēts arī bērna mātes finansiālais stāvoklis un iespējas to uzlabot.

Šeit jāatzīmē – tiesu praksē ir pieņemts, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs nodrošina tikai bērna pamatvajadzības, taču, kā sākotnēji tika minēts, likumdevējs ir noteicis arī to, ka abi vecāki uztur bērnu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli. Tātad, ja vecāku rocība atļauj, no likuma izriet, ka bērnam jānodrošina vairāk par minimumu. Izšķirot strīdus par uzturlīdzekļiem, tiesa nereti atsaucas uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012 pausto atziņu, ka “Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā”.