Bērna aprūpi var īstenot ar trešās personas starpniecību.

Lai atbildētu uz jautājuma pirmo daļu, vispirms svarīgi skaidrot, ko nozīmē vecāku aizgādība, jo Civillikuma 177. pants paredz, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki – gan māte, gan tēvs – uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Civillikuma 177. pantā ir definēts, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe šī likuma izpratnē ir viņa uzturēšana, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšana, bērna kopšana un viņa izglītošana un audzināšana (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Savukārt ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka abu vecāku kopīga aizgādība turpinās. Tas nozīmē: neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas vecāks, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai parasti tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tātad tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus par bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, tas nenozīmē, ka otram vecākam nav tiesību iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Vienlaikus no iepriekš minētā izriet arī tas, ka vecākiem nav obligāti jābūt nepārtraukti klātesošiem, lai īstenotu aizgādības tiesības. Vecākiem ir tiesības izvēlēties bērna dzīvesvietu, kas nesakrīt ar vecāku dzīvesvietu, ja viņi īsteno aizgādību pār bērnu, kaut arī caur trešajām personām, piemēram, vecmāmiņas.  

Taču, lai izpildītu iepriekš minētos vecāku pienākumus, šādos gadījumos būtu jāņem vērā vairāki priekšnoteikumi.

Ja bērns pēc vecāku vienošanās ir mātes ikdienas aizgādībā, mātei savas prombūtnes laikā ir jānodrošina bērna aprūpes un uzraudzības nepārtrauktība, piemēram, izsniedzot vecmāmiņai attiecīgu pilnvarojumu bērna interešu pārstāvībai valsts iestādēs, piemēram, skolā, policijā vai ārstniecības iestādē. Tāpat jebkurā situācijā katra vecāka pienākums ir pārliecināties, ka persona, kas pieskatīs bērnu, nerada apdraudējumu viņa drošībai un veselībai.

Būtiski uzsvērt, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 45.¹ pants paredz, ka vecāki var nodot bērnu citas personas aprūpē Latvijā uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, tikai tad, ja pirms nodošanas vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa atzinusi, ka šāda nodošana atbilst bērna interesēm un attiecīgā persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt. Bāriņtiesa, ja nepieciešams, pieprasa šīs personas dzīvesvietas bāriņtiesas atzinumu par attiecīgās personas spēju bērnu pienācīgi aprūpēt. Tātad, ja bērna māte plāno būt prom ilgāk par trim mēnešiem, viņai ir jāvēršas bāriņtiesā ar iesniegumu, kurā lūdz atļaut bērnu nodot vecmāmiņas aprūpē. No situācijas apraksta nav skaidrs, vai ir ievērota šī kārtība un bāriņtiesa ir sniegusi atzinumu, ka bērna vecmāmiņas dzīvesvieta ir piemērota un droša bērnam.

Katrs gadījums ir atšķirīgs, tāpēc vienā e-konsultācijā nav iespējams sniegt precīzu un objektīvu atbildi. Vienlaikus svarīgi paturēt prātā citu Bērnu tiesību aizsardzības likuma normu, proti, 73. panta pirmajā daļā ir noteikts katra iedzīvotāja pienākums sargāt savu un citu bērnu drošību un ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu.

Saskaņā ar iepriekš minēto, saņemot ziņas par to, ka bērna māte, iespējams, nenodrošina bērnam pilnvērtīgu aprūpi, par konkrēto situāciju būtu jāinformē bērna dzīvesvietas pašvaldības sociālais dienests vai bāriņtiesa, kuras uzdevums ir pārbaudīt bērna dzīves apstākļus un nepieciešamības gadījumā veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu bērnam atbilstošu aprūpi.

Tiesības uz saskarsmi jāaizstāv tiesā

Civillikuma 181. panta trešā daļa paredz, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm (saskarsmes tiesība).

Ja par šo jautājumu rodas strīds, kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Strīdus par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību ar bērnu saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.¹ pantu izskata vispārējās jurisdikcijas tiesa, nevis bāriņtiesa. Civilprocesa likuma 244.³ panta pirmā daļa noteic, ka prasību lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas.