Atbilstoši Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteiktajam bērnam ir tiesības saņemt valsts garantētos uzturlīdzekļus arī pēc pilngadības sasniegšanas, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai, ja bērns turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā un viņa vecāks nenodrošina sava bērna uzturam minimālo uzturlīdzekļu apmēru (30% no valstī noteiktās minimālās algas, kas 2018. gadā ir 129 eiro mēnesī). 

Pašreizējais regulējums neparedz iespēju izmaksāt uzturlīdzekļus no fonda, ja pilngadību sasniedzis bērns pēc vispārējās vidējās vai vidējās pakāpes profesionālās izglītības ieguves turpina mācīties universitātē.

Civillikuma 179. pants paredz vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Tas ir absolūts un neapstrīdams – nekādi apstākļi nevar atbrīvot vecākus no pienākuma dot uzturu savam bērnam.

Valsts noteiktajai papildu garantijai, proti, fondam, ir tikai sekundāra loma. Šī papildu garantija ir atkarīga no valsts ekonomiskajām iespējām un tiek izmantota tikai īpašos gadījumos. Tā arī neatceļ vecāku pienākumu, kas noteikts Civillikuma 179. pantā, proti, pienākumu uzturēt savu bērnu. 

Šādu atziņu ir paudusi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa. Kad 2010. gadā Satversmes tiesā tika izskatīta lieta par valsts izmaksāto uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu ekonomiskās krīzes apstākļu dēļ (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-18-01 “Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 109. un 110. pantam”), Satversmes tiesa secināja, ka valsts pamatlikuma Satversmes 109. pantā noteiktās ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktos gadījumos nenosaka tiesības uz sociālo nodrošinājumu gadījumos, kad viens no vecākiem nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu. Vienlaikus Satversmes 109. pants arī neliedz valstī izveidot šādu Uzturlīdzekļu garantiju fondu, kuram atvēlētie valsts pamatbudžeta līdzekļi tiktu piešķirti bērnu nodrošināšanai ar uzturlīdzekļiem. Tātad valsts varētu pat vispār neveidot šādu Uzturlīdzekļu garantiju fondu, jo nodrošināt savu bērnu uzturu ir neapstrīdams un absolūts vecāku pienākums.

Tā kā fonda līdzekļi neveidojas no sociālajām iemaksām, bet gan no ierobežotiem valsts pamatbudžeta līdzekļiem, kas piešķirti Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteikto mērķu sasniegšanai, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību ne vien, reglamentējot kārtību, bet arī nosakot apmēru, kādā izmaksājami uzturlīdzekļi no fonda.

Jāatzīmē, ka valsts garantēto uzturlīdzekļu izmaksa bērniem pēc pilngadības sasniegšanas tika uzsākta tikai, sākot ar 2017. gada 1. septembri. Šāda iespēja tika rasta vairāku pasākumu rezultātā, kas tika īstenoti 2016. un 2017. gadā ar mērķi mudināt uzturlīdzekļu parādniekus pildīt savas saistības un atmaksāt valstij viņu vietā izmaksātos līdzekļus bērnu uzturam (piemēram, parādnieku vārdu publiskošana, iespēja anulēt autovadītāja tiesības u. tml.), tādējādi uzlabojot fonda finansiālo situāciju. Tā kā ievērojami pieauga regresa kārtībā atgūto līdzekļu apmērs, radās iespēja nedaudz paplašināt valsts garantēto uzturlīdzekļu saņēmēju loku.

Strādājot pie grozījumiem Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, likumdevējs ņēma vērā, ka lielākā daļa bērnu, sasniedzot 18 gadu slieksni, vēl turpina mācīties vidusskolā, arodskolā vai speciālajā izglītības iestādē. Tā kā pamatizglītību bērns vidēji iegūst līdz 16 gadu vecumam, vidējā izglītība tiek apgūta trīs gadus, savukārt vidējā profesionālā izglītība tiek iegūta trīs līdz četru gadu laikā, likumprojekta anotācijā secināts, ka 21 gada vecums ir robeža, līdz kurai bērns var iegūt vidējo vai vidējās pakāpes profesionālo izglītību, kas nav apvienojama ar darbu, tādēļ ir nepieciešami uzturlīdzekļi no vecākiem vai fonda.

Līdz ar to likumdevēja mērķis ir bijis novērst risku, ka bērniem no ģimenēm, kur viens no vecākiem vai abi vecāki nedod līdzekļus bērnu uzturam, var tikt apdraudētas iespējas iegūt vidējo izglītību, jo viņiem var trūkt līdzekļu uzturam. “Tādēļ šie bērni var tikt spiesti uzsākt darba meklējumus jau pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, lai nodrošinātu sev pienācīgus dzīves apstākļus, tādējādi neiegūstot vidējo izglītību, kas savukārt nākotnē būtiski ietekmēs viņu iekļaušanos darba tirgū,” teikts likumprojekta anotācijā.

Ņemot vērā minēto, ir noteikts, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma izpratnē bērns ir pilngadīga persona, ne vecāka par 21 gadu, kura turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā.

Apstākļi, kādiem iestājoties uzturlīdzekļu izmaksa no fonda tiek pārtraukta, ir uzskaitīti Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 14. pantā, un to vidū nav minēta studiju uzsākšana augstskolā. Tā kā viens no priekšnoteikumiem, lai pilngadību sasniedzis bērns saņemtu uzturlīdzekļus no fonda, ir mācības pamatskolā, vidusskolā, arodskolā vai speciālajā izglītības iestādē, tiek pieņemts, ka to nav iespējams apvienot ne tikai ar pilnas slodzes darbu, bet arī ar pilna laika studijām universitātē. Sīkāku informāciju Jums sniegs fonda administrācijā. Kontaktinformācija ir pieejama www.ugf.gov.lv.