Atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vienlīdzīgas abu vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Civillikuma 178. pants paredz, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.

Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību (un dzīvesvietas izvēle ir šāds jautājums), vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Ja strīds par bērnu dzīvesvietas noteikšanu nonāk līdz bāriņtiesai, tās uzdevums ir izvērtēt, kāds risinājums atbilst vislabākajām bērnu interesēm. Tas nozīmē, ka tiek izvērtēti abu vecāku dzīves apstākļi, psiholoģiskais raksturojums, motivācija u.tml. Ja bērni ir vecumā, kurā spēj izteikt savas izjūtas un viedokli, tas tiek uzklausīts un ņemts vērā, taču jāsaprot, ka ne vienmēr tas, ko mazs bērns vēlas, arī atbilst viņa vislabākajām interesēm. Piemēram, ir iespējams, ka bērnu tēvs vairāk laika ar bērniem pavada brīvdienās, kad ir iespēja apmeklēt dažādas izklaides vietas, pavadīt laiku kopā, kamēr bērna māte bērnus aprūpē ikdienā, kas saistās ar dažādām rūpēm, mācībām skolā, mājasdarbiem, ārstu apmeklējumu, kas nav tik interesantas nodarbes, un bērni, loģiski, secina, ka dzīve pie otra vecāka ir labāka. Tāpēc šādas situācijas nav vērtējamas, ņemot vērā tikai bērnu viedokli.

Iespējams, noderīgu informāciju atradīsiet LV portāla skaidrojumā “Vecāku strīdi. Kad risināšanā iesaistās bāriņtiesa, kad tiesa”.