Normatīvajos aktos nav precīzi noteikts, vai vecākam uzturlīdzekļu maksājumi bērna uzturam ir jāveic par iepriekšējo vai kārtējo mēnesi. Tāpat nav noteikts, vai uzturlīdzekļu apmēru aprēķina par kalendāra mēnesi (no mēneša pirmās līdz pēdējai dienai), vai arī par atskaites punktu ņem jebkuru mēneša datumu (piemēram, no 13. janvāra līdz 12. februārim). Uzturlīdzekļu maksājums pēc būtības ir regulārs un periodisks maksājums bērna uzturēšanas izdevumu nodrošināšanai. Ministru kabineta noteikumu Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 2. punkts nosaka, ka katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Vecāku ziņā ir savstarpēji vienoties par abām pusēm ērtāko uzturlīdzekļu izmaksas kārtību. Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa, kas precīzi noteiks, no kura datuma tiek uzsākta uzturlīdzekļu piedziņa, kā arī to apmēru. Tiesai vajadzības gadījumā var arī lūgt noteikt precīzu mēneša datumu, līdz kuram veicami uzturlīdzekļu maksājumi.

Atbildot uz jautājumu, vai kādam no vecākiem vispār ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus, ja bērns dzīvo pamīšus pie abiem vecākiem, jāsāk ar to, ka atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vienlīdzīgas abu vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Vienlaikus Civillikuma 179. pantā ir noteikts vecāku pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Arī šis pienākums nebeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Līdz ar to tam no vecākiem, pie kā bērns ikdienā dzīvo, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no otra ikdienas aizgādības nodrošināšanai.

Normatīvajos aktos nav precizēts, kā rīkoties, ja bērns dzīvo pārmaiņus pie abiem vecākiem. Taču, ja bērns vienādu laiku pavada gan pie tēva, gan mātes, var secināt, ka vecāki līdzvērtīgi piedalās bērna aprūpē un uzraudzībā un tādējādi īsteno savus Civillikumā noteiktos vecāka pienākumus. Ja abi vecāki savu iespēju robežās rūpējas par bērna vajadzībām, tostarp apģērbu, izglītību un citiem ar aizgādību saistītiem jautājumiem, mātei nav lielāku tiesību piedzīt uzturlīdzekļus no bērna tēva.

Tiesu praksē ir vairāki piemēri, kad uzturlīdzekļu piedziņas prasība tikusi noraidīta, jo lietas izskatīšanas gaitā noskaidrots, ka bērns pārmaiņus dzīvo pie katra no vecākiem un attiecīgajā laika posmā katrs no vecākiem nodrošina bērna uzturu. Vienlaikus jāuzsver, ka katrs gadījums ir atšķirīgs un, ja vienošanās nav iespējama, strīds jārisina tiesā.

Kā redzams no minētā, abiem vecākiem ir vienādas tiesības noteikt bērna dzīvesvietu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību (un pārcelšanās uz dzīvi citā valstī ir šāds jautājums), vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecākam ir tiesības iebilst bērna izvešanai uz citu valsti, jo tas ierobežos abu pušu tiesības uz saskarsmi. Ja bērns tiek patvaļīgi aizvests bez otra vecāka pierišanas un vecāks nekavējoties uzsāk savu tiesību aizstāvību, starptautiskā regulējuma kontekstā to var uzskatīt par bērna nolaupīšanu, kam var būt nopietnas juridiskas sekas.

Sīkāks izklāsts ir pieejams LV portāla skaidrojumos: „Kas jāzina par bērna izvešanu uz ārzemēm”; „Bērna patvaļīga aizvešana no vienas valsts uz citu: emocijas, likumi un rīcība”; „Bērna nolaupīšana: tiesas procesa dzirnas un tā dalībnieki”; „Nelikumīgi aizvests bērns – ko ņem vērā tiesa”.