Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā ir definēts, ko bērna uzturēšana nozīmē. Tā ir ne tikai ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšana, bet arī bērna kopšana, viņa izglītošana un audzināšana, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam.

Piemēram, ja runa ir par uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, ņemot vērā nosaukto izdevumu pozīciju izmaksas, tiesu praksē tiek pieņemts, ka uzturlīdzekļi šādā apmērā var nodrošināt tikai bērna pamatvajadzības. Turklāt vecāka, pie kā bērns ikdienā dzīvo, materiālo ieguldījumu tik precīzi nav iespējams izmērīt, jo ikdienā nepieciešamie tēriņi, audzinot bērnu, mēdz būt neprognozējami. Tāpēc tiesu praksē tiek pieņemts, ka vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā normatīvajos aktos noteiktais minimālais apmērs, nemaz nerunājot par ieguldīto emocionālo, garīgo un ikdienas darba apmēru, jo bērna aprūpe prasa ne tikai finansiālus līdzekļus.

Civilprocesa likuma 96. panta pirmajā daļā noteikts: ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav jāpierāda.