Šveice nav ratificējusi nevienu no starptautiskajiem normatīviem (Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās un 2007. gada 23. novembra Hāgas Konvenciju par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu), uz kā pamata Latvijas kompetentā iestāde – Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija – varētu veikt uzturlīdzekļu pārrobežu piedziņu atvieglotā kārtībā. 

Attiecībās starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm un Šveici spēkā ir Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās jeb 2007. gada Lugāno konvencija. Piemērojot konvenciju, kopumā jurisdikciju noteicošais apstāklis ir atbildētāja dzīvesvieta, tomēr ir vairāki noteikumi, kas neievēro šo principu un ļauj uzsākt tiesvedību citas līgumslēdzējas valsts tiesā, nevis apsūdzētā dzīvesvietas valstī.  Lietās, kas attiecas uz uzturlīdzekļiem, uzturlīdzekļu pieprasītājs var vērsties tiesās tajā līgumslēdzējā valstī, kurā viņš pats dzīvo. Saskaņā ar Lugāno konvencijas 63. pantu, ja Latvijas tiesas spriedums pieņemts tiesvedībā, kas uzsākta pēc 2004. gada 1. maija, prasītājs var lūgt spriedumu atzīt un izpildīt Šveicē. Lugāno konvencijas noteikumi paredz, ka personai, kura vēlas Latvijas tiesas spriedumu izpildīt Šveicē, vispirms jālūdz šo spriedumu atzīt un pasludināt par izpildāmu (vairāk skatīt Tieslietu ministrijas mājaslapas sadaļā  “Kā iespējams panākt Latvijas tiesas sprieduma par naudas summas piedziņu izpildi Norvēģijā, Šveicē vai Islandē”). Jāuzsver, ka Lugano konvencija neparedz centrālo iestāžu esamību, tātad – arī sadarbību. Tāpēc visu darbību izdarīšanu kūrē tiesa (kontrolē nolēmumu izpildi), kā arī pati privātpersona. Iestādes, kuras tiesīgas atzīt un izpildīt spriedumus saskaņā ar Lugano konvenciju, ir uzskaitītas tās II pieliekumā.  

Ja strīds par uzturlīdzekļu apmēru tiktu izšķirts Latvijas tiesā, vēršam uzmanību, ka Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.” Kā redzams, bērna tēva apgalvojums, ka saskaņā ar Latvijas regulējumu ir jānodrošina uzturlīdzekļi tikai minimālajā apmērā, neatbilst Civillikumā noteiktajam. Uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums primāri saistīts ar vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērna nodrošinājumu, lai, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, maksimāli tiktu nodrošinātas bērna intereses. Likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo maksimālo uzturlīdzekļu apjomu, izņemot minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Minimālais uzturlīdzekļu apmērs noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēneša darba algu un bērna vecumu.  Attiecīgi katram vecākam savam bērnam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai jānodrošina vismaz minimālais uzturlīdzekļu apmērs 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (2017. gadā tie ir 95 eiro mēnesī). Jāuzsver, ka tiesu praksē tiek pieņemts, ka šāds uzturlīdzekļu apmērs ir pats bērna pamatvajadzību minimums, kas piedzenams tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad viņš objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā.

Vienlaikus jāņem vērā, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Līdz ar to prasītājai, prasot uzturlīdzekļus, kuru apmērs pārsniedz Ministru kabineta noteikto minimālo summu, jāpierāda šī apmēra lietderīgums un pamatotība. Katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kas apstiprina to nepieciešamību un apmēru. Šim nolūkam var noderēt pirkuma čeki par nepieciešamo apģērbu, pārtiku, bērnudārzu, rēķini par mājokli, transporta izdevumiem, pulciņiem, ārstniecības pakalpojumiem, izziņas no ārsta par nepieciešamajām procedūrām u. tml. Tāpat prasītājai ir jāspēj pamatot, ka atbildētājam ir pietiekoši ienākumi, lai nodrošinātu tādu uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī savu ienākumu pietiekamību prasīto uzturlīdzekļu apmērā. Savukārt atbildētājam, ja tas iebilst pret pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru, jāpierāda pieprasītās summas nesamērīgums ar viņa mantisko stāvokli vai nesamērīgums ar bērna reālām vajadzībām, vai arī prasītājas izvairīšanās no tai ar likumu noteiktā pienākuma arī pašai uzturēt bērnu, uzliekot šādu pienākumu vienīgi atbildētājam.

Pat ja Latvijas tiesā pieņemta sprieduma izpilde prasīs ilgāku laiku, gadījumā, ja bērna tēvs to nepildīs labprātīgi, Jums ir tiesības vērsties ar uzturlīdzekļu izmaksas iesniegumu Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā, kas izmaksās uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteiktajā apmērā.