Tas vien, ka Civillikums nosaka vecāku pienākumu sniegt bērnam uzturlīdzekļus neatkarīgi no tā, vai bērns atrodas abu vecāku aizgādībā vai ir noteikta viena vecāka atsevišķa aizgādība, neveido uzturlīdzekļu parādu to nemaksāšanas gadījumā. Uzturlīdzekļu parāds izveidojas tādā gadījumā, ja starp pusēm iepriekš tikusi noslēgta vienošanās notariālā akta formā par periodiskiem uzturlīdzekļu maksājumiem vai pienākums maksāt uzturlīdzekļus tika noteikts ar tiesas spriedumu, kas attiecīgi netika pildīts.

Šāda tiesu prakse izriet arī no Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 29. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-556, kurā secināts, ka „prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo tikai ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā”. Tātad uzturlīdzekļus var piedzīt no prasības tiesā iesniegšanas dienas.

Tā kā no situācijas apraksta ir saprotams, ka minētajā septiņu gadu periodā pienākums maksāt uzturlīdzekļus nebija noteikts ar tiesas spriedumu vai vienošanos, kas noslēgta kā notariālais akts, uzturlīdzekļu parāds nav izveidojies un uzsākt savu tiesību realizāciju tiesā ar atpakaļejošu datumu šajā gadījumā nav iespējams.