Civillikuma 149. pants paredz, ka paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa. Pirmkārt, jānorāda, ka izšķiroša nozīme tiesā būs tam, vai persona, kura uzskata, ka bērns nav cēlies no viņas, spēs ticami pierādīt, ka tikai tagad, kad bērns sasniedzis 25 gadu vecumu, ir uzzinājusi par to, ka nav šī bērna bioloģiskais tēvs. Tādējādi likumdevējs nekādi neierobežo prasības tiesības laikā un tās nav saistītas ar bērna vecumu, tomēr prasības tiesības izlietojamas divu gadu laikā no brīža, kad tēvs ir uzzinājis, ka nav bērna bioloģiskais tēvs. Līdzīgs regulējums atrodams Civillikuma 156. pantā gadījumam, ja bērna izcelšanās noteikta, nevis pamatojoties uz paternitātes pieņēmumu, kas izriet no laulības, bet gan uz paternitātes noteikšanu bērnam, kurš dzimis, vecākiem neesot laulībā.

Vienīgā norma, kas regulē ekspertīzes veikšanu šādās lietās, ir Civilprocesa likuma 249.¹ pants. Tā otrajā daļā noteikts – ja kāds no lietas dalībniekiem izvairās no ekspertīzes, tiesa pieņem lēmumu par šīs personas piespiedu nogādāšanu tiesu ekspertīzes izdarīšanai. Diemžēl šī norma uzskatāma par “likuma robu”, jo nepastāv nekādu piespiedu mehānismu pašas ekspertīzes veikšanai. Pat ja personu atved uz ekspertīzi piespiedu kārtā, nav iespēju piespiedu kārtā iegūt šīs personas DNS paraugus. Ja persona atsakās nodot asins, siekalu vai citus nepieciešamos paraugus, ar varu tos noņemt nav iespējams, jo tas būtu personas neaizskaramības pārkāpums. Kriminālprocesa likums šādu piespiedu mehānismu paredz, taču civilprocesā tas diemžēl nav iespējams. Kādā civillietā tiesa pat pieņēma blakus lēmumu, saskatot personas atteikumā nodot asins paraugus kriminālas darbības, kas izpaužas kā likumīga tiesas lēmuma tīša neizpildīšana, taču kriminālprocess uzsākts netika, jo formāli persona tiesas lēmumu bija izpildījusi, proti, uz ekspertīzi tā bija ieradusies.