Vecāku un bērnu tiesības un pienākumi Civillikumā ir noteikti aizgādības institūtā (Civillikuma 177.–205. pants), un tas neaprobežojas ar pienākumu maksāt uzturlīdzekļus. Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tātad gan tēvs, gan māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Abu vecāku kopīgā aizgādība turpinās arī tad, ja vecāki dzīvo šķirti (Civillikuma 178. panta otrā daļa). Tādā gadījumā bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Ikdienas aizgādības īstenošanai tam no vecākiem, pie kura dzīvo bērns, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no otra, taču jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecākiem lēmums jāpieņem kopīgi.

Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Piemēram, tas nozīmē, ka bērna tēvam ir tiesības iebilst, ja māte vēlas bērnam mainīt uzvārdu vai kopā ar bērnu plāno pārcelties uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī – šim nolūkam ir nepieciešama otra no vecākiem atļauja.

Tāpat bērna tēvam ir tiesības uz saskarsmi ar savu bērnu. Civillikuma 181.panta otrā daļa paredz tēva un mātes pienākumu un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam no vecākiem, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu.

Uz vecāku savstarpējas vienošanās pamata vai uz tiesas sprieduma pamata var tikt nodibināta viena no vecākiem atsevišķa aizgādība. Tas nozīmē, ka par bērna dzīvē būtiskiem jautājumiem ir tiesības lemt vienam no vecākiem, nejautājot otra viedokli, piemēram, par izglītību, veselības jautājumiem, dzīvesvietas maiņu u.tml. Taču viena no vecākiem atsevišķas aizgādības nodibināšana nenozīmē, ka otra aizgādības tiesības izbeidzas.

Vairāk par jēdziena “aizgādība” nozīmi lasiet LV portāla skaidrojumos “Aizgādība – vecāku kopīgās un atsevišķās rūpes par bērnu” un “Vecāku strīdi. Kad risināšanā iesaistās bāriņtiesa un kad tiesa”.