Rudenī sīļi regulāri apmeklē lielos ozolus, meklējot pilnīgi veselas un nobriedušas zīles. Sākumā sīļi vāc pārsvarā tās ozolu sēklas, kas zaros, pēc tam ķeras pie nobirušajām. Zīļošanu šie putni iesāk jau septembrī un turpina, kamēr vien ir, ko lasīt. Lai justos drošāk, zīļošanas periodā sīļi uzturas grupās.
Ar zīļu rezervju gādāšanu sīļi nodarbojas ļoti uzkrītoši: diendienā lido uz ozoliem, kur mērķtiecīgi meklē ozolzīles, lai tās nestu uz slēptuvēm. Katrā lidojumā sīlis spēj aiznest vairākas ozolzīles, kuras noslēpj dažādās vietās – zemsedzē, koku dobumos vai citās slēptuvēs. Tomēr visbiežāk zīles tiek noslēptas zemsedzē, īpaši tādās vietās, kur ziemā mēdz būt plānāka sniega sega. Šis vākšanas un slēpšanas darbs turpinās tik ilgi, kamēr vien mežā atrodamas zīles.
Ziemā putni cenšas savus rudenī noslēptos krājumus atrast un izmantot barībai. Daļu slēptuvju viņi veiksmīgi atrod, tomēr ne visas. Nereti zem sūnām, lapām vai augsnē paslēptās zīles paliek neatrastas. Daļu no tā, ko neatrod paši slēpēji un viņu sugasbrāļi, varbūt pamanās sameklēt citu sugu dzīvnieki. Bet allaž paliek arī tādi noslēpumi, kurus neatrod neviens - nedz paši slēpēji, nedz citi meklētāji. Tāpēc ne viena vien zīle noguļ neuzieta līdz pat pavasarim. No šīm – neviena nesameklētajām, neapēstajām - ozolu sēklām pavasarī var izdīgt jauni ozoliņi.
Līdz ar to sīļi, paši to neapzinoties, kļūst par nozīmīgākajiem ozolu dabiskajiem izplatītājiem. Viņu rūpes par ziemas krājumiem palīdz ozoliem iegūt jaunas augšanas vietas.
