Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) pēdējā gada laikā ir kļuvis par vienu no šādām kombinācijām. Par to runā daudz, bieži un lielākoties emocionāli. Cilvēkiem par SIF ir viedoklis. Tas pats par sevi ir mazliet neparasti - reti kura valsts pārvaldes institūcija spēj izraisīt tik dzīvas emocijas cilvēkos, kuriem ikdienā ar tās darbu nav nekādas saskares.
Atkārtošanai ir savs spēks. Jo biežāk kāds apgalvojums publiskajā telpā izskan, jo pazīstamāks tas kļūst, un ar laiku robeža starp bieži dzirdētu apgalvojumu un pārbaudītu faktu sāk izplūst. Šo cilvēka uztveres īpatnību labi pazinuši dažādu laiku propagandisti, bet digitālajā laikmetā tai talkā nāk arī sociālo tīklu algoritmi un mūsu pašu vēlme sarežģītām problēmām atrast vienkāršus skaidrojumus.
Iespējams, tas, cik viegli SIF izdevies pārvērst par politisku simbolu, kaut ko pasaka arī par pašas institūcijas līdzšinējo komunikāciju. Neatkarīgajā auditā izmantotās SKDS aptaujas dati rāda, ka tikai 5,4% Latvijas iedzīvotāju labi zina, kas ir SIF un ar ko tas nodarbojas. Ja institūcijas loma sabiedrībai nav saprotama, tukšo vietu agri vai vēlu aizpilda kāds cits.
Aiz politiskā simbolisma tikmēr pazudis daudz garlaicīgāks jautājums - ko SIF īsti dara un kāpēc valstij šāds mehānisms vispār ir vajadzīgs.
Atbilde vismaz daļēji ir pavisam neskandaloza. SIF administrē valsts un Eiropas Savienības finansējumu pilsoniskās sabiedrības, sabiedrības saliedētības, diasporas, mediju, ģimeņu atbalsta un citās jomās. 2026. gadā tā pārvaldītais finansējums plānots 32,4 miljonu eiro apmērā, turklāt aptuveni 69% no tā veido Eiropas Savienības finanšu instrumentu līdzekļi. Praksē tas nozīmē organizēt projektu konkursus, vērtēšanu, slēgt līgumus, uzraudzīt finansējuma izlietojumu un administrēt maksājumus. Darīt to vienuviet, nevis katrai ministrijai atsevišķi veidojot savu administrēšanas sistēmu.
Latvijas Pilsoniskā alianse nevar būt SIF advokāts. Mēs šajā institūcijā nestrādājam un nevaram galvot par katru tās lēmumu. Taču, ja gribam par SIF spriest, balstoties datos un analīzē, ir vērts sākt ar neatkarīgā audita rezultātiem. Auditu pasūtīja Kultūras ministrija, lai izvērtētu SIF darbību un sagatavotu priekšlikumus tās pilnveidei. Tā secinājumi skaidri iezīmē jomas, kurās SIF darbs būtu uzlabojams, tostarp finansējuma administrēšanas un projektu īstenošanas lomu nošķīrumu, pārvaldību, rezultātu mērīšanu un resursu izmantošanu.
Taču audits tika veikts ne tikai tādēļ, lai uzskaitītu problēmas. Tika vērtēti četri SIF turpmākās attīstības scenāriji, un pēc tam tos apsprieda darba grupa, kurā piedalījās nozaru ministriju, Valsts kancelejas un nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Par optimālāko tika atzīts modelis, kurā SIF kļūst par centralizētu un pārresorisku publiskā finansējuma administratoru. Vienkāršāk sakot - SIF mazāk dara pats un vairāk dara to, kam jau ir izveidota profesionāla sistēma: vienuviet administrē dažādu nozaru finansējuma konkursus.
Izvērtējumā šādam modelim minēti ļoti praktiski ieguvumi - vienotas un caurskatāmas konkursu procedūras, viena informācijas platforma finansējuma saņēmējiem un jau uzkrātās projektu administrēšanas kompetences saglabāšana. Arī iespējamais ietaupījums saistīts ar vienas administrēšanas platformas uzturēšanu, nevis paralēlas kapacitātes veidošanu vairākās ministrijās.
Savukārt SIF likvidācijas un programmu sadalīšanas scenārijam tajā pašā izvērtējumā uzskaitīti pretēji riski: sadrumstalota administrēšana, lielāks birokrātiskais slogs finansējuma saņēmējiem, mazāka caurskatāmība, uzkrātās kompetences zudums un augstas pārejas izmaksas.
Te tad arī sākas jautājums, par kuru šobrīd būtu vērts runāt. Nevis - patīk vai nepatīk SIF. Un pat ne, vai saglabāt vai likvidēt institūciju ar šādu nosaukumu. Valsts institūcijas nav pašmērķis, un nevienai no tām nav garantētas tiesības pastāvēt mūžīgi. Jautājums ir par to, kādu finansējuma administrēšanas sistēmu mēs gribam tās vietā.
Tas ir īpaši svarīgi pilsoniskās sabiedrības finansējuma gadījumā. Demokrātiskai valstij ir vajadzīgi cilvēki, kuri organizējas, palīdz citiem, pārstāv dažādu sabiedrības grupu intereses, uzrauga valsts pārvaldi un reizēm arī tai nepiekrīt. Tādēļ valsts iespēju robežās šādu līdzdalību atbalsta un veicina. Bet tikpat svarīgi ir šo finansējumu administrēt profesionāli, caurskatāmi un pietiekamā distancē no konkrētā brīža politiskās varas.
Ja problēma ir politiskā ietekme SIF pārvaldībā, risinājumam jābūt pārvaldības depolitizācijai. Ja problēma ir kādas programmas lietderība, vērtējam konkrēto programmu. Ja problēma ir administrēšanas izmaksas, salīdzinām izmaksas. Institūcijas sadalīšana pati par sevi neatrisina nevienu no šiem jautājumiem.
Vēl vairāk - pašreizējā iecere daļu SIF administrēto programmu nodot dažādām valsts institūcijām rada jautājumu, kā tā savienojama ar tikko veiktā izvērtējuma secinājumiem. Ārlietu ministrija, piemēram, jau iebildusi pret tai paredzēto diasporas programmu pārņemšanu, norādot gan uz sadrumstalotības risku, gan to, ka nav pierādīta šādas pārcelšanas ekonomiskā lietderība un programmas nav iespējams pārņemt ar esošajiem resursiem.
Tāpēc jautājums ir diezgan vienkāršs: kas kopš audita un darba grupas secinājumiem ir mainījies? Ja ir jauni dati un argumenti, kas rāda, ka finansējuma administrēšanas sadalīšana starp vairākām institūcijām būs lētāka, profesionālāka un caurskatāmāka, tad tie ir jāparāda.
SIF politiskā simbolisma lomu šobrīd nevar ignorēt. Priekšvēlēšanu laikā politiķiem ir tiesības piedāvāt tā likvidēšanu, reorganizāciju vai jebkuru citu modeli. Taču lēmumu par valsts pārvaldes sistēmu nevajadzētu pieņemt tikai tāpēc, ka kāda institūcija konkrētajā politiskajā brīdī kļuvusi nepopulāra vai nevēlama.
Jo šis galu galā nav jautājums par to, vai mums patīk SIF, bet gan par to, kādu sistēmu liekam tā vietā un vai varam pamatot, ka tā būs labāka. Ja par to nerunājam, bet turpinām strīdēties par pašu SIF kā politisku simbolu, mēs vienkārši turpinām maldīties trīs burtos.
