Šādus notikumus mēs parasti uztveram kā dabas stihiju. Taču kritiskās infrastruktūras pārvaldītājiem tā vienlaikus ir ļoti praktiska mācība – krīze reti skar tikai vienu sistēmu. Elektroapgādes traucējumi ietekmē sakarus un iekārtu darbību, sakaru traucējumi – iespējas koordinēt darbus, savukārt applūduši vai bloķēti ceļi var apgrūtināt piekļuvi infrastruktūras objektiem. Vienas sistēmas problēma ļoti ātri var kļūt par citas sistēmas problēmu.
Ūdenssaimniecībā šo savstarpējo atkarību izjūtam īpaši. Ikdienā ūdens ir viens no tiem pakalpojumiem, par kuru cilvēks gandrīz nedomā – atver krānu, un ūdens ir. Novada notekūdeņus, un tie pazūd no mūsu ikdienas redzesloka. Taču brīdī, kad šī sistēma nedarbojas, ūdens no pašsaprotama pakalpojuma dažu stundu laikā kļūst par sabiedrības drošības jautājumu.
Ūdens ir nepieciešams mājsaimniecībām, slimnīcām, sociālās aprūpes un izglītības iestādēm, uzņēmumiem un ugunsdzēsībai. Tādēļ ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu darbības nepārtrauktība nav tikai viena uzņēmuma tehnisks uzdevums. Tā ir daļa no pilsētas un sabiedrības noturības.
Gatavība sākas ilgi pirms krīzes
Aizvadītā vētra vēlreiz atgādina vienkāršu, bet būtisku principu – krīzei nevar sākt gatavoties brīdī, kad tā jau ir sākusies.
Gatavība veidojas iepriekš – atjaunojot infrastruktūru, veidojot rezerves un alternatīvus elektroapgādes risinājumus, stiprinot automatizāciju un kiberdrošību, pārbaudot rīcības algoritmus un trenējot darbiniekus, kuriem krīzes brīdī būs jāpieņem ātri un reizēm arī sarežģīti lēmumi.
Arī “Rīgas ūdens” darbības nepārtrauktības plānā ekstremāli laikapstākļi – tostarp intensīvi nokrišņi, plūdi un vētras – ir identificēti kā nozīmīgi riski uzņēmuma darbības nepārtrauktībai. Aizvadītā nedēļas nogale ļoti uzskatāmi apliecināja, ka tie nav tikai teorētiski scenāriji – ar šādiem apstākļiem mums jārēķinās jau šodien. Tāpēc gatavība dažādām ārkārtas situācijām regulāri jāpārbauda arī praksē.
Jau iepriekš mūsu krīzes gatavības mācību plānā bija paredzētas 25. augusta civilās aizsardzības mācības Bioloģiskās attīrīšanas stacijā “Daugavgrīva”, kurās kopā ar ārējiem operatīvajiem dienestiem pārbaudīsim savstarpējo komunikāciju, koordināciju un rīcību krīzes situācijā. Mācību scenārijs paredz biogāzes noplūdi no bojāta rezervuāra un cietušus darbiniekus, un tajās iesaistīsies VUGD, NMPD, Valsts policija, Rīgas pašvaldības policija, Civilās aizsardzības pārvalde un Valsts vides dienests.
Mācību mērķis ir praksē pārbaudīt, cik ātri un saskaņoti spējam reaģēt apdraudējuma gadījumā, vienlaikus izmantojot jau iepriekšējās mācībās izstrādātos rīcības algoritmus un informācijas aprites principus. Ņemot vērā aizvadītās nedēļas nogales pieredzi, mācību laikā noteikti pārrunāsim arī vētras laikā gūtās atziņas.
Un galvenais – mācību jēga nav sev apliecināt, ka viss strādā perfekti. Tieši pretēji – labas mācības ir tās, kas ļauj ieraudzīt vājās vietas, pirms tās rada reālas sekas.
Arī pēc nedēļas nogalē piedzīvotā mums nav pamata teikt, ka esam gatavi pilnīgi visiem iespējamiem scenārijiem. Katras krīzes apstākļi ir atšķirīgi – mainās laikapstākļi un apdraudējumu raksturs, pieaug digitālie un kiberdrošības riski, arvien ciešākas kļūst arī dažādu kritiskās infrastruktūras sistēmu savstarpējās atkarības.
Tāpēc jau pirmdienas rītā kopā ar visu “Rīgas ūdens” krīzes vadības grupu soli pa solim izgājām cauri nedēļas nogalē notikušajam – izvērtējām pieņemtos lēmumus, informācijas apriti, tehnisko sistēmu darbību un savstarpējo sadarbību, lai identificētu, kas nostrādāja labi un kur vēl nepieciešami uzlabojumi. Daļa no tiem saistīta arī ar papildu ieguldījumiem tehniskajā nodrošinājumā un specializētajā aprīkojumā, kas krīzes situācijās ļauj mūsu komandām rīkoties ātrāk un patstāvīgāk.
Tieši tādam, manuprāt, ir jābūt principam pēc katras reālas krīzes un pēc katrām mācībām – nevis tikai konstatēt, ka esam tikuši galā, bet godīgi sev pajautāt: kas nostrādāja, kas nenostrādāja un ko nākamreiz varam izdarīt labāk?
Investīcijas infrastruktūrā ir arī investīcijas drošībā
Šajā kontekstā pavisam citu nozīmi iegūst investīcijas ūdenssaimniecībā.
Sabiedrībai investīcijas cauruļvados, sūkņu stacijās, notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, energoapgādes un rezerves sistēmās ikdienā lielākoties nav redzamas. Taču tieši šo sistēmu tehniskais stāvoklis un spēja darboties nestandarta apstākļos nosaka, cik noturīga pilsēta būs krīzes situācijā.
“Rīgas ūdens” pašlaik īsteno uzņēmuma vēsturē apjomīgāko infrastruktūras modernizācijas programmu. Investējam ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu atjaunošanā, Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” modernizācijā, energoefektivitātē un citos projektos, kuru mērķis nav tikai nomainīt novecojušas iekārtas pret jaunām. Mērķis ir veidot drošāku, elastīgāku un noturīgāku sistēmu, kas spēj turpināt darbu arī situācijās, kuras nav ikdiena.
Turklāt noturību nevar panākt ar vienu lielu projektu. To veido daudzi savstarpēji saistīti elementi – tīklu tehniskais stāvoklis, rezerves jaudas un risinājumi, energoapgāde, datu un vadības sistēmas, kiberdrošība, piegāžu ķēdes un, visbeidzot, cilvēki, kuri zina, kā rīkoties brīdī, kad ierastā kārtība vairs nedarbojas.
Tieši tādēļ ilgtermiņa investīcijas kritiskajā infrastruktūrā nedrīkst vērtēt tikai pēc principa – vai šis ieguldījums ir nepieciešams mūsu ikdienas darbam šodien.
Jautājums ir arī – vai šī infrastruktūra būs pietiekami droša un noturīga dienā, kad apstākļi vairs nebūs ikdienišķi?
Gatavība ir neredzama – līdz brīdim, kad tā ir vajadzīga
Investīciju nepieciešamību infrastruktūrā reizēm ir grūti pamatot tieši tādēļ, ka veiksmīga gatavošanās ir gandrīz neredzama. Ja viss darbojas, cilvēks nepamana rezerves risinājumu, savlaicīgi atjaunoto iekārtu vai iepriekš izspēlēto krīzes scenāriju. Viņš vienkārši saņem pakalpojumu.
Taču aizvadītā vētra ļoti uzskatāmi parādīja, cik ātri var mainīties ierastā vide un cik savstarpēji atkarīgas ir sistēmas, uz kurām ikdienā paļaujamies.
Tāpēc gatavošanās krīzēm nav draudu dramatizēšana vai mēģinājums paredzēt katru iespējamo ārkārtas situāciju. Tā ir profesionāla risku vadība un savlaicīgi ieguldījumi infrastruktūrā, rezerves risinājumu veidošana, savu spēju pārbaudīšana un gatavība atzīt arī to, kas vēl jāuzlabo.
Jo ūdenssaimniecībā gatavības patiesā vērtība ir ļoti vienkārša – arī krīzes brīdī cilvēks atver krānu, un ūdens ir!
