Diskusijā piedalījās onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” valdes loceklis Edgars Āboliņš, digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) valdes priekšsēdētāja Liene Siliņa un Rīgas Stradiņa universitātes pētniece, docētāja un politoloģe Lelde Metla-Rozentāle. Sarunu vadīja Elīna Vrobļevska, zinātņu doktore, RSU, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece.
Edgars Āboliņš, kurš ar onkoloģisku slimību dzīvo kopš 2015. gada, uzsvēra, ka sistēmas kvalitāti nevar balstīt uz pacienta uzņēmību, informētību vai spēju pašam atrast īsto ārstu un izcīnīt palīdzību. “Veselības politikai nevajadzētu būt atkarīgai no tā, cik cilvēks ir aktīvs un varošs. Onkoloģijā ne visi var un ne visi to spēj,” sacīja E. Āboliņš. Viņš uzsvēra, ka ārstēšanās iespējas joprojām ietekmē dzīvesvieta, valsts apmaksātu speciālistu pieejamība, iespēja nokļūt ārstniecības iestādē un zāļu pieejamība, tādēļ vienlīdzīga pieeja aprūpei ir viens no galvenajiem labas politikas kritērijiem.
E. Āboliņš īpaši uzsvēra ilgtermiņa plānošanas nepieciešamību. “Onkoloģijā nevar runāt par trīs gadu plānu. Onkoloģija nav iesnas un skaidrs redzējums var būt tikai tad, ja plāns ir vismaz desmit gadiem,” viņš sacīja. Pacientam svarīgākais ir iespēja savlaicīgi nokļūt pie ārsta, saņemt diagnostiku un nepieciešamās zāles, savukārt valstij jāspēj novērst situāciju, kurā viena cilvēka izredzes ir labākas tikai tāpēc, ka viņš dzīvo tuvāk lielai slimnīcai vai spēj aktīvāk orientēties sistēmā.
Viens zālēs ieguldīts eiro sniedz desmit eiro atdevi
Liene Siliņa, SIFFA valdes priekšsēdētāja, diskusijā pievērsās ārstēšanas pieejamībai un ieguldījumu atdevei, uzsverot, ka lēmumos jāņem vērā ne tikai izdevumi, bet arī ieguvumi pacienta, veselības aprūpes sistēmas un ekonomikas līmenī. Turklāt ieguldījumi veselībā ir cieši saistīta ar demogrāfiju, ekonomiku un valsts drošību.
L. Siliņa atsaucās uz pētījumu datiem, saskaņā ar kuriem Latvijā viens inovatīvajos medikamentos ieguldīts eiro rada desmit eiro atdevi. Salīdzinot krūts vēža pacientu ārstēšanu 2015. un 2022. gadā, uzlabota terapijas pieejamība bija saistīta ar 4000 mazāk slimnīcā pavadītām dienām, dzīvildzes pieaugumu visās grupās, 27 procentu dzīvildzes pagarinājumu metastātiska vēža gadījumā un 129 izglābtām dzīvībām. “Aiz šīm dzīvībām stāv konkrētas sievietes,” sacīja L. Siliņa, atgādinot, ka ārstēšanas rezultāts nozīmē cilvēka atgriešanos darbā, ģimenē un sabiedriskajā dzīvē.
Medikamentu pieejamība joprojām ir viens no jūtamākajiem sistēmas trūkumiem. L. Siliņa norādīja, ka 56 jau izvērtēti izmaksu efektīvi onkoloģijas medikamenti gaida iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā un aiz tiem ir aptuveni 5100 pacientu, kuriem ārstēšana nepieciešama tagad. “Tas nav tēriņš, tā nav iztērēta nauda - tā ir investēta nauda,” viņa uzsvēra. Latvija joprojām atpaliek no Eiropas vidējiem rādītājiem, kā arī no Lietuvas un Igaunijas. Lai aptuveni piecu gadu laikā pietuvotos Eiropas vidējiem rādītājiem, zāļu budžets būtu konsekventi jāpalielina par 30% gadā, sacīja eksperte. Diskusijā tika kritizēta arī situācija, kurā pacientu ārstēšana ir atkarīga no ziedojumu kampaņām, nevis valsts garantētas sistēmas.
Ar datiem vien nepietiek
Digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs uzsvēra datu nozīmi sekmīgas onkoloģijas politikas veidošanā, taču dati vien sistēmu nemaina, ja tiem neseko konkrēti lēmumi, atbildība un skaidri definēti rezultāti. Viņa ieskatā, onkoloģijas politikas novērtēšanā regulāri jāseko vismaz skrīninga un vakcinācijas aptverei, laikam līdz diagnozes noteikšanai un ārstēšanas uzsākšanai, kā arī ilgtermiņa ārstēšanas iznākumiem. Rezultātus nedrīkst vērtēt tikai vienas slimnīcas vai viena resora robežās, jo jāņem vērā arī ilgtermiņa iznākumi, darbspējas un invaliditāte.
Kā vienu konkrētu un pārbaudāmu mērķi E. Sjundjukovs izvirzīja 70 procentu skrīninga aptveri. Viņš aicināja vērtēt nevis nosūtīto uzaicinājumu skaitu, bet to, cik cilvēku faktiski veikuši pārbaudi, un izveidot pārskatāmu informācijas paneli pašvaldību un ģimenes ārstu prakšu līmenī. Ja pacients nenonāk līdz pakalpojumam, sistēmai jāmeklē veids, kā pakalpojumu nogādāt līdz pacientam. Reģionālās nevienlīdzības mazināšanai būtu jāpalīdz pacientam nokļūt līdz pakalpojumam un vajadzības gadījumā jānodrošina izmitināšana, uzskata eksperts. E. Sjundjukovs rosināja arī slimnīcu padomēs iesaistīt pacientu organizāciju pārstāvjus.
Atbildību nedrīkst novelt uz pacientiem
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle diskusijā pievērsās politiskajai atbildībai un tam, kā sabiedrībā un politikā tiek runāts par onkoloģiju. Viņa norādīja, ka onkoloģija joprojām bieži tiek uztverta kā neērta tēma un saistīta ar neizbēgami negatīvu iznākumu, lai gan ārstēšanas attīstība daudzos gadījumos ļauj cilvēkam turpināt pilnvērtīgu dzīvi. Eksperte uzsvēra, ka tas ir jautājums par nobriedušu un atbildīgu demokrātiju, kurā politiķiem jāspēj noteikt prioritātes. Viņas ieskatā, valstij skaidri jāpasaka, ka vesels cilvēks ir valsts prioritāte un resursi mērķtiecīgi jānovirza jomām, kas visvairāk ietekmē dzīvildzi un priekšlaicīgu mirstību.
L. Metla-Rozentāle arī uzsvēra, ka atbildību par onkoloģijas politikas virzību nevar pārlikt tikai uz pacientu organizācijām vai sabiedrības spēju izdarīt politisku spiedienu. Viņa norādīja uz pretrunu starp diskusijām par ilgāku cilvēku palikšanu darba tirgū un nepietiekamiem ieguldījumiem, lai cilvēki līdz šim vecumam saglabātu veselību un darbspējas. Tādēļ onkoloģijas politika būtu jāskata plašāk par viena gada budžetu vai vienas nozares izdevumiem.
Diskusijā vairākkārt izskanēja nepieciešamība pēc ilgtermiņa onkoloģijas politikas, skaidri definētiem mērķiem, izmērāmiem rezultātiem un regulāras to izvērtēšanas.
