“Pētījums liek uzdot neērtu, bet būtisku jautājumu: kā mēs Latvijā uzlūkojam bērnu un attiecamies pret viņa tiesībām. Starptautiskā praksē bērni arvien vairāk tiek uztverti nevis kā pasīvi aizsargājami objekti, bet kā pilntiesīgi sabiedrības dalībnieki. Tādēļ arī Latvijā ir jādomā par bērnu tiesību pilnvērtīgu iedzīvināšanu, tostarp lēmumu pieņemšanā par veselības aprūpi,” atklājot pētījuma prezentāciju akcentēja Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica.
Viņa aicināja uz bērnu līdzdalību lūkoties arī kā uz sabiedrības brieduma un demokrātijas kvalitātes pazīmi. “Bērni veidos nākotnes Latvijas sabiedrību, un es vēlētos, lai tā ir sabiedrība, kura ir radusi iesaistīties dažādu lēmumu pieņemšanā, ne tikai attiecībā uz savu veselību,” sacīja Saeimas priekšsēdētājas biedre.
Savukārt Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Leila Rasima uzsvēra, ka pētījuma nosaukums – “Cik vecs ir pietiekami vecs?” – nav tikai juridisks jautājums, tas ir arī mūsu sabiedrības brieduma tests. “Šis pētījums mūs, pieaugušos, mudina aizdomāties par to, ka bērna līdzdalība ir cilvēktiesību un cieņas jautājums. Patlaban bērniem trūkst viņiem saprotamā veidā pasniegtas informācijas. Bez izpratnes līdzdalība ir tikai formāla,” pauda L. Rasima.
Saeimas Analītiskā dienesta pētījumā analizēts tiesiskais ietvars bērnu līdzdalībai ar viņu veselības aprūpi saistīto lēmumu pieņemšanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot divu būtisku kritēriju – bērna vecuma un brieduma – ietekmei. Ja vecums ir objektīvi nosakāms un praksē viegli piemērojams kritērijs, tad brieduma izvērtēšana lielā mērā balstās uz veselības aprūpes profesionāļa individuālu pieredzi un vērtējumu.
Pētījumā secināts, ka, neskatoties uz regulējumā noteiktajām visu vecumu bērnu tiesībām tikt uzklausītam, piedalīties lēmumu pieņemšanā un paust savu viedokli, un jau no 14 gadu vecuma sniegt informētu piekrišanu ārstniecībai, praksē bērnu līdzdalība nereti ir ierobežota, īpaši jaunāku bērnu gadījumā.
Kā būtisks izaicinājums pētījumā identificēta tiesību normu sarežģītība un vienotas izpratnes trūkums atsevišķos jautājumos. “Piemēram, par bērna tiesībām patstāvīgi saņemt veselības aprūpes pakalpojumus vai pārstāvēt sevi dažādās iestādēs. Tas var radīt situācijas, kurās bērnu iespējas pilnvērtīgi īstenot savas tiesības tiek nepamatoti sašaurinātas,” stāsta pētījuma autore, Saeimas Analītiskā dienesta pētniece Liene Rācene-Riekstiņa.
Pētījumā arī konstatēta nepietiekama visu iesaistīto pušu informētība par bērnu tiesībām, kā arī to īstenošanas iespējām praksē. Tāpat secināts, ka bērnu līdzdalība veselības aprūpes lēmumu pieņemšanā nav skaidri definēts kā prioritārs virziens politikas plānošanā, kā arī trūkst sistemātisku datu par bērnu iesaistes līmeni. Pētījumā uzsvērta arī nepieciešamība pilnveidot regulējumu, tostarp attiecībā uz bērna tiesībām ietekmēt informācijas izpaušanu un dalību klīniskajos pētījumos.
Pētījumā aktualizēta nepieciešamība precizēt regulējumu vairākos jautājumos, tostarp attiecībā uz bērna tiesībām no 14 gadu vecuma ietekmēt informācijas izpaušanu likumiskajiem pārstāvjiem. Norādīts, ka Latvijā nav izstrādāts regulējums, kas skaidri noteiktu bērna tiesības un nosacījumus gan dalībai, gan līdzdalībai klīniskajos pētījumos un klīniskās apmācības procesā.
Pēc pētījuma prezentācijas norisinājās ekspertu paneļdiskusija, kuru vadīja Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica.
“Bērna tiesības veselības aprūpē nedrīkst palikt tikai uz papīra – mūsu uzdevums ir panākt, lai tās kļūst par dzīvu un vienotu praksi ikvienā ārstniecības iestādē un ikvienā lēmumā. Un patiesais izaicinājums ir sabalansēt dabisko vēlmi bērnus pasargāt un vienlaikus ļaut viņiem zināmu autonomiju, kas atbilst katra bērna interesēm,” norādīja Saeimas priekšsēdētājas biedre.
Diskusijas laikā Tiesībsardze Karina Palkova iezīmēja Latvijas kopainu attiecībā uz bērnu līdzdalības praksēm veselības aprūpē. Savukārt bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs runāja par iespējām definēt bērna brieduma kritērijus. Vita Šteina, Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas vadītāja, vērsa uzmanību uz nepieciešamību kopumā Latvijā uzlabot pacientu pieredzes jautājumus un iespējamo likumdevēja un politikas veidotāju ieguldījumu uzlabojumu veiksmīgai īstenošanai.
