“Šādas izstādes ir nepieciešamas, jo tās ļauj mums ne tikai izprast un iejusties tajā, ko piedzīvo Ukraina, bet arī atgādināt sev un citiem, arī mūsu pilsētas viesiem, par to, par ko šobrīd cīnās Ukraina. Mēs nedrīkstam to nekādā gadījumā aizmirst. Turklāt mums jāatceras, ka pēc Ukrainas uzvaras mūsu pienākums būs palīdzēt viņiem atjaunot savu valsti. Tāpēc es vēlos izteikt pateicību šīs izstādes organizatoriem gan Ļvivas pilsētai, gan mūsu kolēģiem šeit, Rīgā. Šī izstāde ir viens no daudzajiem soļiem, lai kopā atgādinātu sev, cik svarīgi ir stāvēt plecu pie pleca un atbalstīt Ukrainu katru dienu!” norāda Rīgas domes priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs.
“Katrs kara gads atstāj savu īpašo rētu – šogad bija bargākā ziema, kurā krievija apzināti centās nosaldēt Ukrainas civiliedzīvotājus, kas ir vēl viens plašs kara noziegums pret Ukrainas tautu. Venlaikus rūgti jāatzīst, ka pat viens miljons kritušo krievijas pusē nav likuši tās sabiedrībai pamosties no imperiālistiskā delīrija, bet Eiropā redzam gan solījumu laušanu, gan politisku gļēvumu – un arī šeit, Rīgā, ir cilvēki, kuri balso pret palīdzību Ukrainai. Tomēr, neskatoties uz nodevību un nogurumu, Ukraina nepadosies, un arī mēs nepadosimies – tieši tagad vēl jo vairāk. Arī šī izstāde iedvesmo mūs turpināt,” atzīst Rīgas domes deputāte Linda Ozola.
Izstādes darbi tapuši 2024.–2025. gadā Harkivas apgabalā, Vovčanskas virzienā – vienā no intensīvākajiem frontes sektoriem. Fotogrāfijas uzņemtas ekstrēmos apstākļos aktīvas karadarbības laikā, tomēr izstāde nav par karu, kur tiek sēta nāve; tā ir par apbrīnojamo dzīves spēju sākties no jauna arī tur, kur cilvēki cenšas visu iznīcināt, stāsta izstādes kurators – Ļvivas Fotomuzeja direktors Romāns Meteļskis.
Ļvivā dzīvojošā fotogrāfa un šobrīd pensionētā karavīra Georgija Suturina dzīvesstāsts ir viens no neticamākajiem mūsdienu Ukrainas pieredzes stāstiem. Laikā no 2018. līdz 2024. gadam Suturins tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu, kamēr patiesībā viņš atradās Bangkokas migrācijas aizturēšanas centrā Taizemē, pilnīgā izolācijā no ārējās pasaules. Šajā laikā viņš vairākus gadus dzīvoja informācijas vakuumā un pat nebija informēts par 2022. gadā uzsākto krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. To, ka Suturins ir dzīvs, pasaule uzzināja nejauši. 2024. gada janvārī tajā pašā deportācijas centrā nonāca arī mūziķi no grupas “BI – 2”. Mūziķi izraisīja informācijas vilni visā pasaulē, lai Suturinu atbrīvotu.
Pēc atbrīvošanas un atgriešanās Ukrainā 2024. gadā Suturins pievienojās Ukrainas bruņotajiem spēkiem, aktīvais dienests un dalība kaujas operācijās, tomēr ļāva viņam izpausties arī kā fotogrāfam – māksliniekiem. Izstādes fotogrāfijas atspoguļo šo dubulto Georgija lomu – viņa pieredzi un arī fotogrāfa māksliniecisko skatījumu.
Izstādes kurators Latvijā ir Arnis Šablovskis, kurš sadarbojies ar Ļvivas Fotomuzeju un autoru ekspozīcijas veidošanā un izstādes norises nodrošināšanā Rīgā. Arnis Šablovskis: „Šīs fotogrāfijas apliecina autora centienus saglabāt sevī cilvēcību, spēju ieraudzīt skaisto arī apstākļos, kuros pārsvarā ir tikai nežēlība, nāve, cietsirdība un bezcerība. Autors savos darbos apliecina, ka, neskatoties uz cilvēku centieniem visu iznīcināt, ir tomēr kādas dabas norises un skaistums, kuru priekšā karš tomēr ir bezspēcīgs. Tik un tā atkal nāks pavasaris ar ziediem – tik un tā dzīve atkal atradīs veidu savam turpinājumam. Izstāde ir par cerību, kas ir pāri visam…”
Izstāde ar Rīgas domes apmeklētāja caurlaidi apskatāma Rīgas domes 2. stāva foajē līdz 20. martam.
