Parastais krupis Bufo bufo ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā. Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6–12 cm, retos gadījumos līdz 13 cm. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes. Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu.
Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās. Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās, piemēram, zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes spraugās. Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā. Parastais krupis ir aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā.
Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā. Tie sāk pārvietoties, tiklīdz nokusis sniegs un ir pietiekami silts, parasti martā–aprīlī. Nārsto mierīgos, seklos ūdeņos ar bagātīgu veģetāciju – dīķos, grāvjos, ezeros un vecupēs. Dabā parastā krupja klātbūtni var pamanīt pēc tam raksturīgās lēnās un smagnējās kustības, pavasaros arī pēc garajām ikru virtenēm ūdenstilpēs. Vasarā par krupi liecina klusināta „krakšķoša” skaņa, ko tas rada trauksmes brīdī.
Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģijas ekspozīcijā visa gada garumā varēs aplūkot Gada dzīvnieka vitrīnu, un jau 31. janvārī muzejā notiks Ģimenes diena par krupi.
Aicinām reģistrēt parastā krupja novērojumus vietnē www.dabasdati.lv un iekļaut Gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs!
Gada dzīvnieka idejas vēsture
Gada dzīvnieks ir viena no ilgāk pastāvošajām vides izglītības aktivitātēm Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Pirmais gada dzīvnieks tika izvēlēts 2000. gadā.
Sākotnēji gada dzīvnieks pasludināts ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamām dzīvnieku sugām. Laika gaitā, aktivitātei iegūstot popularitāti, iniciatīvu uzņēmās arī dabas aizsardzības un interešu biedrības, izvirzot arī citus gada simbolus. Piemēram, Latvijas Ornitoloģijas biedrība nosaka gada putnu, Latvijas Entomoloģijas biedrība – gada kukaini un gada bezmugurkaulnieku. Tikušas izvirzītas nominācijas gada zivs, gada gliemezis u. c., turklāt ideju pārņēmušas arī Latvijas Mikologu biedrība ar gada sēni, Latvijas Dendrologu biedrība – gada koku, Latvijas Petroglifu centrs – gada ģeoloģisko objektu u. c. Daļa organizāciju nomināciju izvirza neregulāri, taču Dabas muzeja speciālisti to dara katru gadu janvāra sākumā, sadarbojoties ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu „Silava”, Dabas aizsardzības pārvaldi, Pasaules Dabas Fondu, citām valsts institūcijām un biedrībām.
Gada dzīvnieks 2000–2025
Aizsargājamas sugas statuss
Gada dzīvnieks 2025 baltkrūtainais ezis un brūnkrūtainais ezis
Gada dzīvnieks 2024 stirna
Gada dzīvnieks 2023 pļavas ķirzaka un sila ķirzaka
Gada dzīvnieks 2022 zebiekste
Gada dzīvnieks 2021 pelēkais zaķis un baltais zaķis
Gada dzīvnieks 2020 Eirāzijas bebrs
Gada dzīvnieks 2019 alnis
Gada dzīvnieks 2018 parastā vāvere
Gada dzīvnieks 2017 zutis
Gada dzīvnieks 2016 āpsis
Gada dzīvnieks 2015 meža cūka
Gada dzīvnieks 2014 pelēkais vilks
Gada dzīvnieks 2013 Eiropas purva bruņrupucis
Gada dzīvnieks 2012 gludenā čūska
Gada dzīvnieks 2011 Eiropas platausis
Gada dzīvnieks 2010 ūdrs
Gada dzīvnieks 2009 brūnais lācis
Gada dzīvnieks 2008 pelēkais ronis
Gada dzīvnieks 2007 smilšu krupis
Gada dzīvnieks 2006 lidvāvere
Gada dzīvnieks 2005 lielais susuris
Gada dzīvnieks 2004 cūkdelfīns
Gada dzīvnieks 2003 Eirāzijas lūsis
Gada dzīvnieks 2002 lielais torņgliemezis
Gada dzīvnieks 2001 ziemeļu upespērlene
Gada dzīvnieks 2000 dižā briežvabole
