Kasācijas tiesvedība bija ierosināta par nekustamā īpašuma pārvaldīšanas, dzīvokļa īpašuma lietošanas, nekustamā īpašuma nodokļa segšanas izdevumu, kā arī tiesāšanās izdevumu piedziņu no prasītāja.
Risinot jautājumu, vai tas, ka kopīgo dzīvokļa īpašumu faktiski lieto tikai viens no kopīpašniekiem, ietekmē Civillikumā noteikto katra kopīpašnieka pienākumu samērīgi ar savu domājamo daļu nest uz kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumus un lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus, Senāts norādīja, ka kopīpašnieku atbildība pret trešajām personām ir jānošķir no viņu savstarpējās attiecībās piemērotajiem principiem. Ja attiecībā pret trešajām personām kopīpašnieki, norēķinoties par izdevumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, atbild proporcionāli viņu domājamajām daļām, tad savstarpējās tiesiskajās attiecībās izšķirīga nozīme ir tam, kurš kopīpašnieks faktiski lietojis īpašumu. Situācijā, kad īpašumu atsevišķi lieto kāds no kopīpašniekiem, ir atzīstams, ka pārējo kopīpašnieku intereses ir saistītas ar īpašuma fizisku uzturēšanu un saglabāšanu, lai tas nezaudētu vērtību, tādēļ no viņiem var prasīt segt vienīgi šādam mērķim objektīvi nepieciešamos un radušos izdevumus. Senāta ieskatā, komunālo pakalpojumu nodrošināšana galvenokārt ir saistīta ar īpašuma faktisku lietošanu, nevis tā saglabāšanu, izņemot, piemēram, apkuri gada aukstajā laikā, lai novērstu sala radītos postījumus. Tādēļ Senāts atzina, ka no šiem pakalpojumiem labumu gūst tas kopīpašnieks, kurš faktiski lieto īpašumu, un attiecīgi viņam arī jāsedz radušos izdevumus, kas nav nepieciešami īpašuma saglabāšanai. Savukārt izdevumi nekustamā īpašuma nodokļa samaksai un dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi kopīpašniekiem jāsedz samērīgi ar savām domājamajām daļām kopīpašumā.
Lieta SKC-108/2025 (C30590622).
