Liepājnieks Jānis Peters ar Latvijas kinematogrāfistiem kontaktu atradis jau pašā savas radošās darbības sākumā – piemēram, dzejnieka sacerētais teksts dokumentālajai filmai Vasara Kurzemes balsīs (1969) noslēdzas ar vēlāk populāro dzejoli „Nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs…”, kas tikai pēc tam publicēts Petera otrajā dzejoļu krājumā Asinszāle (1970). Jaunajiem dzejniekiem tolaik vispār populārs ienākumu avots bija tekstu rakstīšana kinožurnāliem un dokumentālajām filmām, tādā veidā pieredzi krājis arī Jānis Peters – par to liecina šai kolekcijai piemeklētie vasarīgie kinožurnāli Pionieris 3/1972 (par III Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem) un Padomju Latvija 20/1973 (par Latviju kā „ziedu zemi un putnu zemi, rūpnīcu un dziesmu zemi”).
Šajā pašā laikā Jānis Peters uzraksta arī savu pirmo speciāli filmai domāto dziesmas tekstu – Oļģerta Dunkera spēlfilmā Klāvs – Mārtiņa dēls (1970) Raimonds Pauls izvēlējies Peteru par vārdu autoru Ances romancei, un ar šo vēlāk leģendāro un dažādi aranžēto dziesmu sākas Paula un Petera ilgu gadu sadarbība, kas izrādījās tik nozīmīga Latvijas kultūrai. Latvijas kinovēsturē šī sadarbība iezīmējas kā filmas, kurās skan Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem, – tādas ir arī piedzīvojumu komēdija Dāvana vientuļai sievietei (1973) un tautiski romantiskā Īsa pamācība mīlēšanā (1982). Ceturtā spēlfilma šāgada Jāņu piedāvājumā ir atšķirīgs gadījums – dzejnieks Jānis Peters vairākus gadus kopā ar režisoru Aivaru Freimani strādāja pie scenārija par Krišjāni Baronu, līdz tapa divsēriju filma Dzīvīte (1989), bet Petera iedziļināšanās Dainu tēva dzīvesstāstā rezultējusies arī kinožurnālā Māksla 4/1983, kur dzejnieks kadrā stāsta par autentisko Dainu skapi un 217 996 tautasdziesmu lapiņām, kas tajā glabājas.
Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem ir pamatā arī mākslinieciski iespaidīgajai LTV koncertfilmai Skumjš stāsts par Keriju (1978), kas balstīta Paula mūziklā Māsa Kerija un realizēta lakoniskā, bet efektīgā dekorācijā ar Dailes teātra 6. studijas aktieru piedalīšanos. Šajā laikā Jānis Peters kļūst arī par scenārija līdzautoru režisores Laimas Žurginas dokumentālajai filmai Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku (1977), jo nu jau ļoti labi iepazinis komponistu, par kuru dažus gadus vēlāk uzraksta grāmatu Raimonds Pauls: Versijas, vīzijas, dokumenti (1982).
70. gadu otrajā pusē Jānis Peters sadarbojies arī ar Latvijas animācijas klasiķiem – Rozes Stiebras filmā Brīnumputns (1976) dzejnieks atļāvies latviešu tautas pasaku klasiskajā tēlu sistēmā ieviest arī savu „objektīvo Ķēmu”, bet ārkārtīgi populārajā Arnolda Burova filmiņā Si-Si-Dra (1977) pārsteidz ar jautriem pantiem par nepieklājīgu uzvedību.
Dokumentālo filmu tekstos un scenārijos vienmēr spilgti izpaužas Jāņa Petera nacionālais noskaņojums – gandrīz katras filmas pirmajā teikumā minēti lielie jēdzieni – zeme, tauta, cilvēks, sirds… –, arī filmu tematika atbilstoša – Ivara Selecka lauku cikla sākums filmā Apcirkņi (1973), Arvīda Krieva debijas filma Daba (1976), īpaši emocionāli veidota Jura Podnieka filma Strēlnieku zvaigznājs (1982), kur sirmo vīru stāstos dzejnieks saklausa arī personisku stīgu – viņa tēvs Janis Peters (1895-1979) piedalījies 1919. gada brīvības cīņās pret Bermonta karaspēku.
Pavisam drosmīgi nacionālu skatu uz padomju laikā pieņemto vēstures traktējumu Jānis Peters atļāvies kopā ar režisoru un operatoru Andri Slapiņu, veidojot kinožurnālu Sporta apskats 2-3 / 1980 – Maskavas olimpiādei tuvojoties, autori apskata tieši latviešu sportistu dalību olimpiskajās spēlēs, vienā nepārtrauktā Latvijas stāstā sakausējot visus vēstures periodus no dažādām politiskajām iekārtām, pat no PSRS izlasēm izceļot tikai un vienīgi latviešus un skaitot viņu izcīnītās medaļas.
Dzejnieka Jāņa Petera sabiedriskās aktivitātes pieaugumu 80. gados, tuvojoties Trešajai Atmodai, atspoguļo arī viņa filmogrāfija – arvien mazāk kļūst filmu un kinožurnālu, kam viņš rakstījis scenārijus vai tekstus, toties pieaug tādu kinomateriālu skaits, kur pats Peters redzams uz ekrāna, būdams Latvijas kultūras dzīves un politisko pārmaiņu centrā kā Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs un viens no Latvijas Tautas frontes līderiem un dibinātājiem, vēlāk Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā, turpinot aizstāvēt Latvijas neatkarības ideju. Par šī laikmeta aktīvo iesākumu liecina režisores Birutas Veldres dokumentālā filma Jānis Peters un mūsu laiks (1989), kurā dzejniece Māra Zālīte Petera 50. gadu jubilejā ietilpīgi raksturo dzejnieku un politiķi: “Jānis Peters nevicinās pret tumsu, un, ieiedams kādās tumšas būtības telpās, nekliedz – tumsa, ārā! Viņš vienkārši iededz šai telpā gaismu. Es tikai brīnos, cik nemaldīgi viņš zina, kurā vietā atrodas slēdzis.”
Tiešsaistes Jāņu festivāls Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv, kas nodrošina Latvijas kinomākslas plašāku pieejamību sabiedrībai, veidots ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva palīdzību (paldies vadītājai Dacei Bušantei!) un Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC) tehnisko atbalstu.
Īsceļš uz Jāņu kolekciju – šeit.
