“Šogad mēs vēlamies izcelt dzīvotni, kas, no vienas puses, nošķir dažādas ekosistēmas un nodrošina pāreju starp tām, no otras puses – savieno, veidojot tīklojumu, kurā sugas var pārvietoties un tā nodrošināt savu turpināšanos. Mala ir vieta, kuru mēs, iespējams, pat neievērojam, taču tai ir liela nozīme arī līdzās esošo ekosistēmu pastāvēšanā. Mēs aicinām ieskatīties ainavā, ieraudzīt malas un tās novērtēt, kā arī cieņpilni apsaimniekot un, ja nepieciešams, atjaunot,” saka Rūta Sniedze-Kretalova, botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle.
Malās jeb ekotonos pārklājas īpašības no ekosistēmām, kuras mala savieno, kā arī tiem piemīt unikālas iezīmes, kas nav novērojamas nevienā no blakus esošajām dzīvotnēm, tāpēc malas izmanto daudzas dažādas sugas un tajās ir liela bioloģiskā daudzveidība. Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta. Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, varam atrast krāšņās lauku nezāles – magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas un parastās kreimules. Malas piesaista apputeksnētājus, savukārt tie – putnus, tā veidojot ļoti aktīvu zonu, kura pozitīvi ietekmē arī līdzās esošās dzīvotnes. Malas ir īpaši nozīmīgas tiem dzīvniekiem, kuriem dzīves laikā ir nepieciešamas dažādas dzīvotnes, piemēram, ir putni, kuriem olu dēšanai vajag mitrāku vietu, bet barības meklēšanai sausu.
Mūsdienās malas ir kļuvušas par vienu no retajām dzīvotnēm, kur notiek nejauša sugu pārvietošanās ainavā – tās darbojas kā sugu migrācijas koridori, pa kuriem dažādi organismi var pārvietoties, lai varētu izplatīties teritorijās un sastapties ar savas sugas īpatņiem ārpus “dzimtās” teritorijas. Šī malu funkcija kļūst arvien nozīmīgāka, jo mūsdienu ainavai raksturīga arvien lielāka fragmentācija, līdz ar to sugu pārvietošanās ir apgrūtināta, kas rada riskus to noturībai. Tāpat malas ir augu sēklu izplatīšanās ceļi, kas arī ir nozīmīgs faktors bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Malas arī darbojas kā zonas, kas var kontrolēt piesārņojumu, piemēram, aizturēt lauksaimniecības radītā piesārņojuma nokļūšanu mežā.
Svarīga un vērtīga mala ir ceļmala, kurā var sastapt lielu augu daudzveidību un kas dod iespēju augt un izplatīties pļavu puķēm, kuras savukārt piesaista apputeksnētājus. Arī dzīvnieki, kukaiņi un sīkie zīdītāji izmanto ceļmalas un to apaugumu gan kā barošanās vietu, gan slēptuvi, gan pārvietošanās koridoru. Diemžēl reizēm ceļmalas kļūst arī par ekoloģiskajiem slazdiem, jo dzīvnieki, kas tajās patvērušies, vairāk var iet bojā, piemēram, šķērsojot ceļu. Otrs aspekts, kas malās, sevišķi ceļmalās un grāvmalās, vērtējams negatīvi, ir invazīvo sugu izplatīšanās.
Atsevišķās ainavās, piemēram, industriālā lauksaimniecības ainavā, rūpniecības rajonos vai stipri urbanizētā vidē malas ir kā vienīgās savvaļas sugu patvērumu vietas. Tāpēc pilsētvidē malas uzskatāmas par daļu no zaļās infrastruktūras, kas palīdz bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā, piesaista apputeksnētājus un sniedz citus ekosistēmu pakalpojumus.
Latvijas Dabas fonda ieteikumi malu ekoloģiskās nozīmes uzturēšanai un saglabāšanai:
- Saglabāt dabiskās malas, piemēram, starp pļavu un mežu vai lauku un mežu. Necensties tās iztaisnot vai sašaurināt – līkumaina un no vienas ekosistēmas otrā pakāpeniski pārejoša mala veidojas dabiski un nodrošina gan bioloģisko daudzveidību, gan ekosistēmas noturību.
- Saglabāt un aizsargāt palieņu zonas ūdens malās – tās filtrē piesārņojumu un samazina augsnes eroziju.
- Saglabāt ceļmalās nenopļautas strēles, kurās var izziedēt pļavu augi, tā piesaistot apputeksnētājus. Ceļmalas pļaut ieteicams vienu reizi sezonas laikā, pretējās pusēs un dažādos laikos.
- Īpaši ceļmalās svarīgi kontrolēt invazīvo sugu izplatību, rīkojot invazīvo sugu apkarošanas talkas, kas ir vienkāršs, bet efektīvs veids, lai mazinātu to klātbūtni ainavā. Nebūtu pieļaujama invazīvo sugu – daudzlapu lupīnas, Kanādas zeltgalvītes, puķu sprigaņu, bumbuļu topinambūra - ziedēšana ceļmalās.
2025. gada laikā Latvijas Dabas fonds turpinās iepazīstināt ar dažādām malām, to apsaimniekošanu, kā arī sniegs praktiskus padomus, kā var saglabāt un stiprināt malu ekoloģisko funkciju.
LDF Gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. Gada dzīvotne 2015 bija bioloģiski vērtīgie zālāji, Gada dzīvotne 2016 – niedrāji, Gada dzīvotne 2017 – lauku sēta, Gada dzīvotne 2018 – dižkoks, Gada dzīvotne 2019 – veci vai dabiski boreāli meži, Gada dzīvotne 2020 – parkveida pļava, Gada dzīvotne 2021 – Upju straujteces un dabiski upju posmi, Gada dzīvotne 2022 – pilsēta, Gada dzīvotne 2023 – kritala, Gada dzīvotne 2024 – mitrāji.
