Savās 2017.gada 14.augusta sūdzībās iesniedzējs apgalvoja, ka lēmums piemērot viņam noteiktas nodarbošanās aizliegumu, tādējādi liedzot pildīt pašvaldības domes un brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētāja amatu, esot pretrunā viņa augšminētajām tiesībām. Iesniedzējs piekrita, ka tiesības uz dalību valsts un pašvaldību darbībā un tiesības uz pieeju valsts pārvaldei nav absolūtas, tomēr uzsvēra, ka viņa gadījumā drošības līdzeklis neesot bijis piemērots atbilstoši Kriminālprocesa likuma normām. Iesniedzējs uzskatīja, ka viņam piemērotais drošības līdzeklis nebija ierobežots laikā un ka tiesas, izvērtējot viņa pieteikumus par drošības līdzekļa atcelšanu, nebija pietiekami pamatojušas nepieciešamību turpināt tā piemērošanu. Tāpat iesniedzējs apgalvoja, ka viņam noteiktas nodarbošanās aizliegumu piemēroja nevis procesa virzītājs, bet Kurzemes apgabaltiesa, izskatot viņa sūdzību par citu drošības līdzekli – mājas arestu. Iesniedzējs pauda viedokli, ka viņam piemērotais drošības līdzeklis nebija pamatots, nepieciešams un samērīgs, jo tiesas to nebija pietiekami motivējušas, uz sūdzības Komitejā iesniegšanas brīdi tas bija piemērots jau ilgāk nekā 10 gadus, kā arī normatīvais regulējums Latvijā nespēja nodrošināt viņam pietiekamas procesuālās garantijas viņa tiesību aizsardzībai, jo tiesas pārskatīja viņam piemēroto drošības līdzekli tikai pēc viņa paša iesniegumiem, nevis pēc savas iniciatīvas.
Atbilstoši Komitejas reglamenta 97.punktam tā vispirms vērtēja valdības argumentus par to, kāpēc iesniedzēja sūdzības būtu noraidāmas. Komiteja secināja, ka valdība bija izvirzījusi četrus argumentus, aicinot Komiteju noraidīt iesniedzēja sūdzības. Pirmkārt, valdība vērsa Komitejas uzmanību uz to, ka iesniedzējs 10 reizes ar līdzīgām sūdzībām bija vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā (Tiesa), kas tās bija noraidījusi kā nepieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Tomēr Komiteja ņēma vērā iesniedzēja apsvērumu, ka viņa sūdzības Tiesā saturiski skāra citus tiesību jautājumus, ka visas 10 viņa sūdzības Tiesa bija noraidījusi un tobrīd tā neizskatīja līdzīgas sūdzības. Līdz ar to Komiteja secināja, ka nevar uzskatīt ka cits starptautisko strīdu izskatīšanas mehānisms izskatītu identiskas iesniedzēja sūdzības, un valdības argumentu noraidīja. Otrkārt, valdība argumentēja, ka iesniedzēja sūdzības būtu noraidāmas, jo viņš nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, taču Komiteja secināja, ka iesniedzējs bija vairākkārt lūdzis nacionālās tiesas pārskatīt viņam piemēroto drošības līdzekli, kā arī vērsies Satversmes tiesā, kas atteicās izskatīt viņa konstitucionālo sūdzību par normas piemērošanas jautājumiem. Šo iemeslu dēļ Komiteja arī šo valdības argumentu noraidīja. Treškārt, valdība argumentēja, ka iesniedzēja sūdzības būtu noraidāmas, jo, noklusējot būtisku ar lietu saistītu informāciju, viņš savas tiesības nebija izmantojis labā ticībā. Proti, valdība vērsa Komitejas uzmanību uz to, ka iesniedzējs bija noklusējis informāciju par vairākām viņa saturiski līdzīgām sūdzībām Tiesā. Tomēr Komiteja atsaucās uz tās jau iepriekš secināto, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.Protokola 3.pants tā materiāltiesiskajā tvērumā ir šaurāks, kam valdība bija piekritusi, tādēļ nevarēja uzskatīt, ka iesniedzēja sūdzības Tiesā būtu bijušas tieši par to pašu jautājumu, ko izskatīja Komiteja. Lai arī Komiteja uzsvēra, ka situācijā, kad persona noklusē tādu būtisku informāciju kā paralēlas sūdzības Tiesā par tādu pašu jautājumu, tā principā varētu secināt, ka persona nav savas tiesības izmantojusi labā ticībā un noraidīt sūdzības, izskatāmajā lietā tieši šo juridisko atšķirību dēļ Komiteja lēma noraidīt arī šo valdības argumentu.
Noslēgumā Komiteja pievērsās valdības argumentam, ka iesniedzēja sūdzības būtu noraidāmas kā acīmredzami nepamatotas. Komiteja atzīmēja, ka iesniedzējam drošības līdzekli – noteiktas nodarbošanās aizliegums – pirmo reizi piemēroja ar Kurzemes apgabaltiesas 2008.gada 22.februāra lēmumu kā mazāk ierobežojošo līdzekli, ja salīdzina ar viņam iepriekš piemēroto apcietinājumu un mājas arestu. Tāpat Komiteja norādīja, ka prokuratūra un tiesas nepieciešamību turpināt piemērot šo drošības līdzekli pamatoja, atsaucoties uz iesniedzēja iepriekšēju rīcību, kā arī apsvērumu, ka citi mazāk ierobežojoši līdzekļi nesasniegtu kriminālprocesa mērķus. Atbildot uz iesniedzēja apsvērumu, ka drošības līdzeklis viņam esot bijis piemērots pārlieku ilgi un bijis nesamērīgs, Komiteja ņēma vērā valdības paskaidrojumu, ka kriminālprocess, kurā iesniedzējs bija apsūdzētais, bija ļoti sarežģīts, tajā bija daudz pierādījumu, cietušo un liecinieku, kurus nopratināja tiesas sēdēs. Lai arī Komiteja atzīmēja, ka kriminālprocess ilga aptuveni 14 gadus līdz pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanai, Komiteja uzsvēra arī valdības argumentāciju, ka process nebija nepamatoti ieildzis, ka to virzīja ar vislielāko rūpību, ka tiesas noturēja regulāras tiesas sēdes un bieži izskatīja ievērojamu skaitu sūdzību no iesniedzēja un prokuratūras puses, kā arī vairākkārt izskatīja iesniedzēja pieteikumus par drošības līdzekļa maiņu. Turklāt līdztekus Komiteja atzīmēja arī valdības argumentu, ka minēto drošības līdzekli personām var piemērot arī līdz kriminālprocesa pabeigšanai, ja tas ir nepieciešams, nenosakot konkrētu datumu un laiku, kad drošības līdzeklis būtu atceļams. Ņemot vērā, ka šī iesniedzēja sūdzība skāra faktu un pierādījumu vērtējumu, ko bija veikušas nacionālās tiesas, turklāt iesniedzējs nebija sniedzis pietiekamus pierādījumus un apsvērumus, kas ļautu Komitejai kaut pirmšķietami secināt, ka tiesu izvērtējums būtu bijis acīmredzami nepietiekams vai nepamatots, Komiteja iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā drošības līdzekļa nepieciešamību un samērīgumu noraidīja.
Tāpat Komiteja kā acīmredzami nepamatotu noraidīja iesniedzēja sūdzību par procesuālo garantiju trūkumu. Proti, Komiteja piekrita valdībai, ka iesniedzējam bija plašas iespējas lūgt gan prokuratūru, gan tiesas pārvērtēt piemērotā drošības līdzekļa nepieciešamību, ko viņš vairākkārt bija arī izmantojis. Komiteja atzīmēja, ka iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis bija ierobežots tvērumā un izvēlēts kā mazāk ierobežojošais līdzeklis, kas spētu sasniegt kriminālprocesa mērķus. Šo drošības līdzekli nacionālās tiesas vairākkārt bija pārskatījušas, šo jautājumu vērtēja arī Satversmes tiesa, turklāt piemērotais drošības līdzeklis faktiski neliedza iesniedzējam turpināt darboties kā pašvaldības domes deputātam vai brīvostas pārvaldes valdes loceklim. Komiteja uzskatīja, ka valsts institūcijas bija ņēmušas vērā visus apsvērumus, kas bija to rīcībā, tostarp apsūdzību, kas bija saistītas ar iesniedzēja iespējamām darbībām vadošajos amatos valsts pārvaldē, smagumu. Komitejas ieskatā, iesniedzējs nepiekrita nacionālo iestāžu un tiesu vērtējumam, bet nespēja sniegt pietiekamus vai pamatotus apsvērumus, kas norādītu, ka iestādes un tiesas nebūtu nodrošinājušas pietiekamu izvērtējumu iesniedzējam piemērotā drošības līdzekļa pamatotībai, nepieciešamībai un samērīgumam. Proti, Komitejai nebija šaubu, ka iestādes bija rīkojušās pamatoti un samērīgi.
Pilns 2024.gada 19.jūlija Komitejas viedokļa teksts angļu valodā ir pieejams Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās tiešsaistes vietnē (https://www.mfa.gov.lv/lv/latvijas-interesu-parstaviba-ano-cilvektiesibu-komiteja-izskatamajas-lietas).
Fakti lietā A.L. pret Latviju
Iesniedzējs ir politiķis, bijušais kādas Latvijas pašvaldības domes un brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētājs. Atbilstoši Komitejas faktu aprakstam 2005.gada 3.oktobrī pret iesniedzēju uzsākts kriminālprocess par iespējamu vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu valsts institūciju dienestā.
Sākotnēji iesniedzējam kriminālprocesā piemēroja drošības līdzekli – apcietinājums –, ko vēlāk nomainīja ar drošības līdzekli – mājas arests. Ar 2008.gada 22.februāra lēmumu Kurzemes apgabaltiesa mainīja iesniedzējam iepriekš noteikto drošības līdzekli, aizstājot to ar mazāk ierobežojošu drošības līdzekli – noteiktas nodarbošanās aizliegums, liedzot iesniedzējam pildīt pašvaldības domes un brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētāja amatu. Iesniedzējs vairākkārt (2010., 2012., 2014., 2016., 2017.gadā) lūdza viņam piemēroto drošības līdzekli – noteiktas nodarbošanās aizliegums – pārskatīt. Tomēr, izvērtējot pierādījumus, iesniedzēja iepriekšēju rīcību, kriminālprocesa mērķus un citus apsvērumus, tiesa piemēroto drošības līdzekli atstāja spēkā.
2017.gada 15.maijā iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā, lūdzot Satversmes tiesu izvērtēt Kriminālprocesa likuma 254.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 101.panta pirmajā teikumā garantētajām tiesībām piedalīties valsts un pašvaldību darbībā un pildīt valsts dienestu un 106.panta pirmajā teikumā paredzētajām tiesībām izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši spējām un kvalifikācijai. Satversmes tiesa 2017.gada 29.jūnijā atteicās ierosināt lietu pēc iesniedzēja pieteikuma, secinot, ka pieteikums neatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2panta pirmajā daļā un sestās daļas 1.punktā noteiktajām prasībām.
2017.gada 14.augustā iesniedzējs ar sūdzībām vērsās Komitejā.
