Pauls Jurevičs (1891–1981) starpkaru periodā bija Latvijas Universitātes (LU) profesors, publiski atpazīstams intelektuālis un esejists, bet trimdas laikā ražīgs autors un pasaules malās izkaisītās latviešu emigrantu kopienas cienīts domātājs un rakstnieks. Jureviča devums Latvijas intelektuālajā vēsturē ir grūti pārvērtējams – viņš ir stāvējis pie Latvijas akadēmiskās filozofijas šūpuļa, sniedzis nozīmīgu ieguldījumu filozofiskās terminoloģijas izstrādei latviešu valodā.
Pētījums veikts intelektuālās biogrāfijas žanrā, kas noteic autora uzskatu skaidrojumu kontekstā ar laikmetu veidojošajām idejām un vēsturiskajiem apstākļiem. Jureviča dzīve atspoguļo latviešu intelektuāļu un latviešu nācijas pavērsieniem un traģiskiem notikumiem piepildīto pieredzi 20. gs. notikumu virpulī. Grāmatā izsekojam Jureviča uzskatu attīstībai no studiju gadiem, kļūstot par starptautiski atzītu domātāju, cauri Otrā pasaules kara gadiem, līdz pat trimdas laika izolētībai tālajā Austrālijā. Monogrāfija tapusi vairāk nekā desmit gadu garumā, bet divas līdzautores – Elga Freiberga un Ieva Lapinska – manuskripta gatavošanas laikā pāragri devušās mūžībā.
