Savās 2015. gada 11. jūnija sūdzībās Tiesai iesniedzēja apgalvoja, ka ir pārkāptas viņas tiesības uz pieeju tiesai, lai pieprasītu kompensāciju par viņai laupīšanas rezultātā nodarīto kaitējumu, jo, viņas ieskatā, noziedzīga nodarījuma izdarītājs netika noskaidrots nekvalitatīvas izmeklēšanas dēļ. Tāpat iesniedzēja apgalvoja, ka viņai nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai sūdzētos par izmeklēšanas ilgumu.
Pievēršoties iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 6. panta 1. punktu, Tiesa piekrita valdībai, ka tā neietilpst šīs normas materiāltiesiskajā tvērumā. Tiesa paskaidroja, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams, ja ir strīds par personas civilajām tiesībām vai pienākumiem un procesa rezultāts attiecībā uz šīm tiesībām vai pienākumiem ir izšķirošs. Tiesa norādīja, ka konkrētajā lietā Valsts policija veica izmeklēšanu, lai noskaidrotu noziedzīga nodarījuma izdarītāju, taču identificēt šo personu neizdevās. Turklāt Tiesa atsaucās uz prokurora kriminālprocesā izdarītajiem secinājumiem, ka izmeklēšanā nebija nepamatotas vilcināšanās un vienīgais iemesls, kādēļ kriminālprocesu nebija iespējams turpināt, bija tas, ka izmeklēšanas laikā nevarēja noskaidrot iespējamo pārkāpēju. Ievērojot minēto, Tiesa secināja, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts šajā lietā nav piemērojams, jo pirmstiesas kriminālprocess bija vērsts uz nodarījuma izmeklēšanu un nenoteica iesniedzējas “civilās tiesības un pienākumus”. Turklāt atbilstoši likumam “Par valsts kompensāciju cietušajiem” iesniedzēja bija saņēmusi kompensāciju 450 LVL (~ 640,29 EUR) apmērā.
Turpinājumā Tiesa pievērsās iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 13. panta kopsakarā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu iespējamo pārkāpumu. Visupirms Tiesa atgādināja, ka Konvencijas 13. pants garantē tiesības uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem saistībā ar personas sūdzībām par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem. Tiesa norādīja, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā tās nodrošina šī pienākuma izpildi, tomēr nacionālajā līmenī ir jābūt pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ļautu kompetentai valsts iestādei izskatīt personas sūdzību un piešķirt atbilstošu kompensāciju. Vienlaikus Tiesa piekrita valdībai, ka Konvencijas 13. pants ir piemērojams tikai tad, ja personas sūdzība par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu ir sasaistīta ar citu Konvencijā garantētās tiesības iespējamu pārkāpumu. Tādējādi, atsaucoties uz saviem secinājumiem attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par iespējamu Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu, Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā iesniedzējai nebija “pamatotas prasības”, un viņas sūdzību par Konvencijas 13. panta kopsakarā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu iespējamo pārkāpumu noraidīja.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 15. februārī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas judikatūras datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (28535/15) un lēmuma pieņemšanas datums (25/01/2024).
Fakti lietā Konoplianko pret Latviju
2009. gada 24. februārī iesniedzējai uz ielas uzbruka vīrietis, nolaupot somu un nodarot viņai miesas bojājumus. Pamatojoties uz viņas iesniegumu, tajā pašā dienā Valsts policija uzsāka kriminālprocesu. Kriminālprocesa gaitā iesniedzēja pieteica kaitējuma kompensāciju, kas sasniedza 22 432,86 EUR.
Kriminālprocesa gaitā Valsts policija veica vairākas izmeklēšanas darbības, taču noskaidrot noziedzīga nodarījuma izdarītāju neizdevās.
2009. gada 20. novembrī, pamatojoties uz likumu “Par valsts kompensāciju cietušajiem”, iesniedzēja pieprasīja piešķirt viņai kompensāciju. 2009. gada 16. decembrī Juridiskās palīdzības administrācija pieņēma lēmumu izmaksāt iesniedzējai valsts kompensāciju 450 LVL apmērā.
Iesniedzēja iesniedza vairākas sūdzības prokuratūrai. 2015. gada 9. februārī virsprokurors ar galīgo lēmumu noraidīja iesniedzējas sūdzības, secinot, ka, pārbaudot krimināllietu, kriminālprocesa novilcināšana nav konstatēta.
Iestājoties noilgumam, 2019. gada 29. novembrī Valsts policija kriminālprocesu izbeidza.
