Plāksne izvietota pie Benjamiņu nama ēkas ieejas durvīm, jo Latvijas Trešās atmodas laikā 1988. gadā tieši šajā ēkā veidojās Tautas fronte un tajā norisinājās nozīmīgi notikumi, kuriem bija izšķiroša nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Uz plāksnes izvietots uzraksts: “1988. gada 29. jūlijā šai namā darbu sāka Latvijas Tautas frontes organizācijas komiteja. Te dzimusi Latvijas vēsturē lielākā un saliedētākā tautas kustība, kas atjaunoja Latvijas valsts neatkarību.”
Piemiņas plāksnes atklāšanā ar savām atmiņām dalījās bijušie Latvijas Tautas frontes dibinātāji un dalībnieki - žurnālists un politiķis Dainis Īvāns, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, 4.maija Deklarācijas kluba prezidente Velta Čebotarenoka, Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, bijušie Latvijas Tautas frontes biedri un citi interesenti.
Ar atmiņām dalījās Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns: “1988. gadā 1. un 2. jūnijā izteiktā ideja par Tautas frontes dibināšanu attīstījās milzu ātrumā. Tomēr tā laika Centrālā vēlēšanu komisija nepieņēma pirmo dibināšanas manifestu, atbildot, ka Latvijā Tautas frontes nebūs, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas. Tomēr cilvēki nerimās un 29. jūlijā Benjamiņu namā darbu uzsāka Tautas frontes organizācijas komiteja. Process bija sācies, tas kļuva neapturams. Nepilnu divu mēnešu laikā tā kļuva par 110 tūkstošu cilvēku lielu sabiedriski politisku organizāciju, kas Latvijas vēsturē vēl nebija bijusi un kura beigās izkaroja Latvijas neatkarību. Arī pirmajās dienās šeit, Benjamiņu namā, uzturējās Latvijas Tautas fronte un man, kā tās priekšsēdētājam, atmiņā ir palikušas vairākas spilgtas epizodes. Pirmkārt, garās rindas, kas šeit stāvēja, lai rakstītu iesniegumus par iestāšanos Tautas frontē. Otrkārt, šeit ieradās arī Lietuvas un Igaunijas Tautas kustību līderi un tas bija brīdis, kad mēs sapratām, ka visas trīs Baltijas valstis cīnīsies kopā. Šeit mēs sākām organizēt pirmo akciju un vākt parakstus pret PSRS konstitūcijas grozījumiem, kuri paredzēja vēl apgrūtināt jau tā neiespējamo izstāšanos no Padomju Savienības. Pie šī nama stāvēja milzu rinda, lai parakstītos un divu nedēļu laikā tika savākti 600 000 parakstu. Atklājot šo plāksni, kurai virsū ir vissvarīgākā informācija par šī nama zvaigžņu stundu Latvijas likteņa gados, es ārkārtīgi vēlētos, lai ikviens šo namu uzskatītu par svarīgu vietu Latvijas valsts vēsturē, lai mēs ejot garām šeit atcerētos, ka bez tā laika notikumiem, brīvās Eiropas Savienības un NATO, Latvijas valsts šodien nebūtu. Paldies Rīgas domei, ka šī plāksne atradīsies šeit pie bijušā Rakstnieku savienības nama.”
Viena no Latvijas Tautas frontes līdzdibinātājām Sandra Kalniete pauda: “ Benjamiņu namam ir īpaša vieta Latvijas vēsturē, jo tajā 1988.gada jūnijā, jūlijā, augustā un septembrī pulcējās mūsu tautas aktīvākie un drosmīgākie cilvēki, kuri nebaidījās nostāties gaismas pusē pret padomju sasmakušo režīmu. Jauniem cilvēkiem šodien to pat grūti iedomāties, ka topošās Latvijas Tautas frontes biedru saraksti ar uzvārdiem, pases numuriem un adresēm faktiski bija gatavi apcietināmo un izsūtāmo saraksti, ja kompartijas režīms atkal atgrieztos pie stingrām represijām. Pēc Radošo savienību plēnuma 1. un 2.jūnijā sākās viļņošanās sabiedrībā. Cilvēki apsprieda noslēgumā pieņemto Rezolūciju. Klejoja arī lapiņas ar aicinājumu apvienoties Tautas frontē. Laikrakstos, radio, televīzijā notika diskusijas par plašas tautas kustības nepieciešamību, taču bija sajūta, ka netiekam uz priekšu. Bija skaidrs, ka ir nepieciešama vieta, kur cilvēkiem saņemt informāciju, tikties, apspriesties un apvienoties. Pēc tikšanās ar žurnālistiem Edvīnu Inkēnu un Ojāru Rubeni piedāvāju kustības koordinācijas centram Mākslinieku savienības konferenču zāli ar vienu telefonu. Apņēmos centru pieskatīt. Tas bija milzīgs process, kurš bija iespējams, pateicoties brīvprātīgajiem. Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress satricināja Latviju. Nākamajā dienā pēc kongresa nama kāpnēs mani apturēja kāds vecāks vīrs. Viņš man pasniedza no vienlatnieka izgatavotu sudraba karotīti, teikdams: “Šo karotīti glabāju kā dāvanu savam mazdēlam, kad viņam iznāks pirmie zobiņi. Tagad to dāvinu Latvijai, jo beidzot Latvijai ir iznākuši zobi…”. Es priecājos, ka šodien, 35 gadus pēc Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa, mēs iezīmējam ar piemiņas zīmi namu, kurā likti pamati Latvijas neatkarības atjaunošanai.”
Velta Čebotarenoka, Latvijas Tautas frontes Jūrmalas nodaļas dibinātāja, atceroties tā laika notikumus, pieminēja: “Pirms Tautas frontes izveidošanas Rakstniecības mājā bieži gāju uz dzeju vakariem, uz tikšanos ar Čaklo, Ziedoni un Vācieti un jau tad, šis nams man kļuva kā tāda svētā vieta. Pirmoreiz atnākot uz Tautas fronti, kāpjot pa kāpnēm, es biju stipri samulsusi un satraukusies, jo mani bija deleģējusi Jūrmalā tikko izveidotā Tautas fronte. Satiku Sandru Kalnieti, Daini Īvānu un šī māja arī man lēnām kļuva par ierastu vietu - jo vairāk braucu, jo vairāk pieradu. Mēs runājām un strīdējāmies par garumzīmēm, vārdu stilu, bet nekad nestrīdējāmies par būtību, un tas bija ļoti svarīgi. Šis nams ir kā svētvieta, un es Latvijas vēsturē to redzu kā cēlu vietu. Es lepojos ar Tautas fronti, es lepojos, ka es tur biju. Man Tautas fronte ir kā liels cēls, skaists, krāsains putns, kas zem saviem spārniem paņēma tūkstošus - mūs tautfrontiešus un arī nacionālās neatkarības kustības dalībniekus “Helsinki”. Tā visus mūs sakļāva, sasildīja, iedrošināja gan ar drosmi, gan ar prātu, lai mēs tālāk dzīvotu neatkarīga skaistā Latvijā, ar kuru es lepojos.”
Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis uzvēra vēstures un piemiņas plāksnes nozīmīgumu: “Tā ir īpaša privilēģija – man kā jaunās paaudzes politiķim klātienē pateikties par drosmi un paveikto saviem priekšgājējiem, kuru darbi ir bijuši patiesi vēsturiski. Latvijas Tautas fronte kā Latvijas Trešās Atmodas dzinējspēks panāca pašu dārgāko, kas tautai var būt – savu brīvu, neatkarīgu valsti. Vēlākos gados ar daudzu Tautas frontes politiķu tiešu līdzdarbošanos Latvija tika nostiprināta par pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Savukārt manas paaudzes politiķu uzdevums ir turpināt gādāt par mūsu Latviju – stipru, eiropeisku, drošu valsti. Jaunatklātā piemiņas plāksne pie leģendārā Benjamiņu nama lai kalpo par apliecinājumu, ka mēs vienmēr atceramies Latvijas Tautas frontes pirmssākumus, tās sasniegumus, novērtējam tautfrontiešu drosmi cīnīties par brīvu Latviju un ar atbildību turpinām strādāt un kalpot Latvijai.”
