Sākot ar sazvērestības teoriju manierē popularizētiem maldiem, ka Stambulas konvencija esot ārzemju dokuments, ko mums uzspiež Eiropa, un beidzot ar nepamatotu uzskatu, ka konvencija regulēs ģimenes struktūru un iznīcinās tradicionālo latviešu ģimeni, – cilvēktiesību nelabvēļu izdomai nav robežu. Gluži pretēji – Latvija bija viena no Stambulas konvencijas autorēm, un tajā nav nedz jēdziena “ģimene” definīcijas, nedz atrunāti kādi īpaši ģimenes attiecību veidi.
Centrs MARTA jau šī gada pavasarī uzsāka kampaņu “Mīti un fakti par Stambulas konvenciju”, kurā skaidroja un atmaskoja izplatītākos dezinformatoru apgalvojumus, aicināja Latvijas iedzīvotājus lejupielādēt kampaņas vizuālos materiālus un izplatīt tos savos sociālajos tīklos, kā arī nosūtīja Saeimas un pašvaldību deputātiem.
Mūsuprāt, tieši politiķu un amatpersonu atbildība ir skaidrot šos mītus vēlētājiem un sabiedrībai, nevis tiem akli pakļauties, turpinot demonstrēt savu vienaldzību. Katra diena, kad valsts amatpersonas vilcinās ratificēt šo starptautiski atzīto rīku cīņai ar vardarbību, ir diena, kas rada vidi, kurā vardarbības upuriem mazinās uzticība valsts iestādēm un pieaug apdraudējums sieviešu un bērnu dzīvībām.
Vardarbības ģimenē apmērus skaudri parāda ne tikai statistika, bet arīdzan medijos atspoguļotie šokējošie gadījumi – Leons Rusiņš, kurš bērna un sievietes mātes acu priekšā ar cirvi nogalināja savu dzīvesbiedri, vai Raina Vīksne, kuru pēc paziņojuma par vēlmi šķirties smagi sadūra viņas vīrs Jānis Vīksne. Abos gadījumos novērota arī nekompetenta tiesībsargājošo institūciju attieksme un rīcība, kas nekalpo cietušā interesēm un labklājībai.
Tajā pašā laikā Latvijas parlaments aizvien turpina ignorēt sieviešu drošību un labklājību, atsakoties ratificēt Stambulas konvenciju – starptautisku dokumentu vardarbības pret sievietēm novēršanai, ko ir ratificējušas 37 Eiropas valstis. Līdztekus Bulgārijai, Čehijai, Ungārijai, Lietuvai un Slovākijai Latvija ir viena no sešām ES dalībvalstīm.
Un lai arī Latvija, pievienojoties ES, ir uzņēmusies starptautiskās saistības dzimumdiskriminācijas izskaušanā un dzimumu līdztiesības nodrošināšanā, tostarp jaunu normatīvo aktu izstrādāšanu un pieņemšanu, kā arī politikas dokumentu izstrādāšanu, šīs saistības netiek pildītas pietiekami efektīvi. Tādā veidā deputāti klaji demonstrē savu vienaldzību pret vardarbības ģimenē upuriem, kas sakņojas dzimumu nelīdztiesībā.
Mēs, Centrs MARTA, atkārtoti aicinām ieklausīties vardarbībā cietušo sieviešu balsīs un neļaut dezinformācijai ņemt virsroku pār cilvēktiesībām!
Papildinformācija: mīti un fakti par Stambulas konvenciju
Mīts 1: Stambulas konvencija ir ārzemju dokuments, ko mums uzspiež Eiropa
Fakts: Latvija bija viena no Stambulas konvencijas autorēm. Ratifikācija, kas ir pēdējais solis pēc parakstīšanas, padarot konvenciju saistošu, arī būs Latvijas varas iestāžu lēmums. Latvija ir Eiropas Padomes dalībvalsts kopš 1995. gada. 2011. gadā Latvija piedalījās Stambulas konvencijas sagatavošanā kā Eiropas Padomes dalībvalsts.
Mīts 2: Latvijā jau ir likumi pret vardarbību, un konvencija nav vajadzīga
Fakts: Līdz ar konvencijas ratificēšanu vardarbības novēršana un apkarošana vairs nav individuālu politiķu gribas jautājums, bet gan valsts juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ratificēšana ietver likumu maiņu, praktisku pasākumu īstenošanu un finansējuma nodrošināšanu, lai panāktu nulles toleranci pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Turklāt konvencija skaidri nosaka, ka vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē vairs nevar uzskatīt par privātu lietu, un ka valstīm ir jāieņem nostāja un jāveic pasākumi, lai novērstu vardarbību, aizsargātu upurus un sodītu vardarbības veicējus.
Mīts 3: Termins “gender” Latvijā ieviesīs jaunus dzimumus
Fakts: Termins “gender” neaizstāj konvencijā izmantotos terminus “sievietes” un “vīrieši”. Proti, sievietes tiek pakļautas vardarbībai nevis tāpēc, ka viņām ir sieviešu ķermeņa daļas, bet tāpēc, ka sabiedrībā vēsturiski eksistē stereotips, ka sievietes ir “vājais dzimums”, ka sievietes ir pakļautas vīrieša gribai u. tml. Tieši tādā pat veidā vīrieši nemēdz būt vardarbīgi tikai tādēļ, ka viņi tādi piedzimst, bet gan tādēļ, ka bieži sabiedrība uzspiež vīriešiem “mačo” lomu, tostarp konfliktu risināšanu ar dūrēm, savu emociju neizrādīšanu u. tml., kas nākotnē veicina vardarbīgu uzvedību un izturēšanos arī ģimenes vidū. Šim terminam nav nekādas saistības ar personas dzimuma identitāti, ko vairākkārt ir skaidrojusi arī pati Eiropas Padome.
“The Istanbul Convention does not set new standards on gender identity and sexual orientation, and it does not ask states to recognise same-sex couples.” (Avots)
“The word “gender” does not replace the terms “women” and “men”, nor does the Convention promote any “gender ideology”. The word “gender” is used in the Convention to emphasise that women are more likely to experience violence because they are women.” (Avots)
Termins “gender” Latvijā jau ir ieviests caur citu starptautisko līgumu ratifikāciju, piemēram, Romas starptautisko krimināltiesību statūtu (ko Latvija ratificēja 2002. gadā) un Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (ratificēta 2008. gadā). Papildus jebkuru konvenciju adaptē vietējai valodai un tiesību terminoloģijai. Latvijas tiesību aktos jau pastāv jēdzieni “dzimums” un “dzimumu līdztiesība”, kas tika izmantoti, tulkojot arī iepriekšminētos starptautiskos līgumus. Dzimumu līdztiesība ir iestrādāta Satversmē kā viens no tās pamatprincipiem. Vienādas tiesības vīriešiem un sievietēm garantē arī Latvijas likumdošana un starptautiskās konvencijas, kurām mūsu valsts ir pievienojusies.
Mīts 4: Stambulas konvencija regulēs ģimenes dzīvi vai struktūru, un iznīcinās tradicionālo latviešu ģimeni
Fakts: Konvencijas mērķis nav regulēt ģimenes dzīvi vai ģimenes struktūru. Konvencija nesatur jēdziena “ģimene” definīciju un nenodibina un neveicina nekādu īpašu ģimenes attiecību veidu. Stambulas konvencijas mērķis ir izbeigt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Konvencijas mērķis ir pārtraukt klusumu par vardarbību ģimenē, kas rada ciešanas upuru, tostarp bērnu, vidū. Patiesais drauds ģimenēm ir pati vardarbība, nevis pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt un atbalstīt tās upurus.
Mīts 5: Stambulas konvencija ir pretrunā ar reliģiskām tradīcijām Latvijā
Fakts: Konvencija neiejaucas reliģiskās normās. Taču tajā ir uzsvērts, ka kultūra, paražas, reliģija vai tradīcijas nevar kalpot kā attaisnojums vardarbībai. Stambulas konvenciju ir ratificējušas vairākas valstis ar spēcīgām reliģiskām tradīcijām, tostarp Serbija, Grieķija, Kipra, Melnkalne, Gruzija, Spānija, Sanmarīno, Itālija un Polija. Ir vērts atcerēties, ka saskaņā ar mūsu Satversmi baznīca un reliģiskās organizācijas Latvijā ir nošķirtas no valsts. Tajā pašā laikā ikvienam Latvijā ir tiesības uz domas un reliģijas brīvību.
Mīts 6: Konvencija Latvijā ieviesīs viendzimuma laulības
Fakts: Stambulas konvencija nekādā veidā neregulē un nedefinē laulību vai kopdzīvi, kā arī nenosaka prasības likumos noteikt viendzimuma pāru juridisko atzīšanu. Kā minēts iepriekš, konvencijas vienīgais mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Daudzas valstis, kas neatzīst viendzimuma laulības, jau ir ratificējušas konvenciju.
Mīts 7: Konvencija Latvijā ieviesīs “seksuālās orientācijas” un “dzimumidentitātes” terminus
Fakts: Stambulas konvencija nenosaka prasības likumos definēt dzimumidentitāti un seksuālo orientāciju. Augstākminētie termini ir ietverti konvencijā tikai ar mērķi neizmantot cilvēka seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti kā ieganstu, lai attaisnotu vardarbību. Tas jau šobrīd ir saskaņā ar Latvijas Satversmi, kas paredz, ka “cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”s. Latvijā diskriminācijas aizliegums saistībā ar seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti izriet arī no Krimināllikuma (150. panta pirmajā daļā), Patvēruma likuma (28. panta trešā daļa), Līguma par Eiropas Savienību (19. pants), Cietušo direktīvas (ieviesta 2015. gadā), ANO speciālā ziņotāja pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas veidiem problemātiku 2016. gada ziņojuma.
Mīts 8: Konvencija pasargā tikai sievietes un tās paceļ priviliģētā statusā
Fakts: Stambulas konvencija ir vērsta uz sievietēm, jo tā aptver vardarbības veidus, no kuriem cieš tikai sievietes (piespiedu aborts, sieviešu dzimumorgānu kropļošana) vai ar kurām sievietes saskaras daudz biežāk nekā vīrieši (seksuāla vardarbība un izvarošana, vajāšana, seksuāla uzmākšanās, vardarbība ģimenē, piespiedu laulība, piespiedu sterilizācija). Tomēr konvencija mudina tās noteikumus piemērot visiem vardarbības ģimenē upuriem, tostarp vīriešiem un bērniem. Konvencija neizslēdz vīriešus, kuri piedzīvo vardarbību. Visus konvencijā rakstītos pantus par vardarbību ģimenē var attiecināt arī uz vīriešiem un zēniem (Avots).
Mīts 9: Konvencija veicina citu valstu iejaukšanos Latvijas izglītības procesā
Fakts: Stambulas konvencija uzskata, ka izglītība ir svarīgs aspekts vardarbības pret sievietēm novēršanā, jo attieksme, pārliecība un uzvedības modeļi tiek veidoti ļoti agrīnā dzīves posmā. Taču konvencija ļauj valstīm elastīgi izlemt pēc saviem ieskatiem, kad un kā risināt dzimumu līdztiesības, savstarpējas cieņas un nevardarbības jautājumus formālās vai neformālās izglītības iestādēs. Mērķis ir veicināt meiteņu un zēnu dabisko talantu un spēju attīstību, un paplašināt viņu izglītības, profesionālās un dzīves iespējas.
Konvencija mudina valstis ar vardarbības novēršanu sākt strādāt preventīvi, neuzspiežot konkrētas metodikas vai konkrētu valodu, kādā šo preventīvo darbu veikt. Ja Latvijas likumdevējs nevēlas izglītības programmā iekļaut kādus specifiskus tematus vai terminus, Eiropas Padome to nevar uzspiest darīt.
Mīts 10: Stambulas konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu, kur visi vīrieši ir apspiedēji, bet visas sievietes – cietējas
Fakts: Vardarbības pret sievietēm veicēji un viņu motivācija atšķiras no vardarbības pret vīriešiem – proti, lielākā daļa sieviešu upuru cieš tieši no intīmā partnera vai dzīvesbiedra rokas, kamēr vīrieši – no citiem vīriešiem, uz ko norāda daudzi starptautiska mēroga pētījumi.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā vardarbības veicējs pret sievieti biežāk bijis vīrietis (88,8 % gadījumu), bet 18,1 % gadījumu tā bija sieviete. Savukārt vīriešu atbildes liecina, ka varmāka biežāk ir bijis tā paša dzimuma pārstāvis – 94,6 % gadījumu, bet 11,3 % tā bijusi sieviete. Tas šo vardarbību kā tādu padara krasi atšķirīgu un piešķir tai izteiktu dzimumā balstītu mērogu, kas rodas no stereotipiem par sieviešu un vīriešu lomām sabiedrībā, uzskatiem, ka “ja sit, tad mīl”, ekonomiskās nevienlīdzības un līdzīgiem sociālajiem faktoriem. Tas nenozīmē, ka “visi vīrieši ir apspiedēji bet visas sievietes – cietējas”, taču norāda uz realitāti sabiedrībā, kur diemžēl vardarbības izplatība tieši pret sievietēm, īpaši no intīmā partnera, ir ievērojami lielāka.
Diemžēl lielākais klientu skaits arī Centrā “MARTA” ir 36 – 45 gadus vecas sievietes, un 98% gadījumos vardarbības veicējs ir vīrietis – laulātais, partneris, bijušais laulātais vai partneris, dēls, tēvs, patēvs, patēva dēls (pērn Centra MARTA speciālisti strādāja ar 664 vardarbībā cietušiem cilvēkiem). Zemāk arī 2021. gada statistika, kas norāda uz to, ka vardarbīga vai noziedzīga uzvedība Latvijā pamatā ir vīriešu vidū.
Mīts 11: Stambulas konvencija pakļauj Latviju demokrātiski neievēlētas GREVIO ekspertu grupas autoritātei un viedoklim
Fakts: GREVIO nekādā veidā nemazina valstu pašnoteikšanos. Ekspertu grupa sniedz atzinumus valstīm par progresu saistībā ar vardarbības apkarošanu, un tās ieteikumi ir ļoti praktiskas dabas. Papildus tam, GREVIO ekspertu grupu sastāda eksperti no dažādām ratificējošajām valstīm, un tie tiek demokrātiski ievēlēti uz konkrētu termiņu. Tos ievēlē dalībvalstu komiteja, kurā ir visu konvenciju ratificējošo valstu izvēlētie pārstāvji. Tieši tādā pat formātā Eiropas Padomes Konvencijai par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (ko Latvija ratificēja 2008. gadā) jau pastāv ekspertu grupa GRETA, kas regulāri sniedz atzinumus par Latvijas panākumiem šajā jomā.
Kā piemēru GREVIO atzinumam var izpētīt Igaunijas 2022. gada atzinumu, kurā ir ļoti praktiski un efektīvi ieteikumi, un ir izvērtēts, kā igauņiem sokas ar krīzes dzīvokļu pieejamību, cik efektīvi tiek apmācīti speciālisti, cik ātras ir tiesas procedūras, lai veiktu pagaidu aizsardzību no vardarbības, kā un vai tiek ievākta statistika u. tml. GREVIO ir noderīgs rīks, kas palīdz izvērtēt, ko valsts varētu darīt labāk tikai un vienīgi vardarbības apkarošanā, un Latvijai tas nepārprotami nāktu par labu. Papildus GREVIO izvērtē labās prakses visās ratificējošajās valstīs, un palīdz ar pieredzes dalīšanos.
Mīts 12: Valstīs, kas ratificējušas Stambulas konvenciju, ir augsti vardarbības statistikas rādītāji
Fakts: Vēlamies vērst uzmanību, ka valstīs, kurās vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē sāk pareizi statistiski uzskaitīt, un kurās tiek realizēta novēršanas politika, parasti izsaukumu rādītāji paaugstinās, jo upuri vai apkārtējie cilvēki uzdrīkstas par to ziņot. Arī Centrā MARTA palīdzībai katru gadu piesakās arvien vairāk upuru – tas nenozīmē, ka Latvijā ir vairāk vardarbības, kā iepriekš – tas nozīmē tikai to, ka cilvēki ir spējīgāki atpazīt vardarbību un mazāk baidās par to ziņot. Taču redzam, ka, piemēram, sieviešu slepkavību rādītāji Ziemeļvalstīs un pat Igaunijā ir ievērojami mazāki nekā Latvijā, un tas ir daudz uzticamāks un skaidrāks statistikas rādītājs attiecībā uz vardarbības izplatību.
