“Uzkrītoši, ka vismazāk sekmīgo ligzdu ir Ziemeļkurzemes, Zemgales un Vidusdaugavas reģionos. Viens no zemo ligzdošanas sekmju iespējamajiem iemesliem šajos reģionos ir augsnes sausums, kas, acīmredzot, negatīvi ietekmējis melno stārķu nozīmīgāko barības dzīvnieku – varžu un neliela izmēra zivju – skaitu un pieejamību stārķiem piemērotos barošanās biotopos. Pēc Eiropas sausuma novērošanas centra (EDO) informācijas, visilgāk sausa augsne melno stārķu ligzdošanas periodā bija tieši Kurzemes un Zemgales reģionos – šeit sausāks par normu bija no aprīļa pirmās dekādes līdz pat jūlija pirmajai dekādei ieskaitot – periodā, kad melno stārķu ligzdās atrodas dējumi un jaunie stārķi.
Tāpat konstatēta sakarība, ka Austrumvidzemes un Ziemeļlatgales reģionos ar lielāku sekmīgo ligzdu skaitu un lielāku jauno putnu skaitu ligzdā, visu maija mēnesi un jūnija pirmajās divās dekādēs augsne bijusi ar paaugstinātu mitrumu, kas varētu būt veicinājis barības dzīvnieku pieejamību un līdz ar to arī ligzdošanas sekmes. Pietiekams barības daudzums paaugstināta un normāla augsnes mitruma apstākļos nodrošina olu nepārtrauktu perēšanu, kā arī jauno stārķu izdzīvošanu,” skaidro LVM vecākais vides eksperts Uģis Bergmanis.
Aptuveni 80 % no Latvijā zināmajām melno stārķu ligzdošanas vietām atrodas AS „Latvijas valsts meži” apsaimniekotajos mežos. Lai plānotu atbilstošus aizsardzības pasākumus un novērtētu populācijas dinamiku, kas pēdējās desmitgadēs ir negatīva, kopš 2013. gada LVM gada veic sistemātisku ligzdu apdzīvotības un ligzdošanas sekmju monitoringu LVM apsaimniekotajos mežos. Monitoringa laikā, apsekojot melno stārķu ligzdas,, tiek noskaidrota ligzdu apdzīvotība un ligzdošanas sekmes, kā arī tiek ievāktas nesekmīgās olas to tālākai ķīmiskai analīzei.
