Talsu novadā atklāts Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs

Pētera Čevera nacionālo partizānu grupas bunkurs atrodas Vandzenes mežā, aptuveni četrus kilometrus no autoceļa Talsi-Upesgrīva. 70 gadus pēc 1950. gada 3. februāra kauja ar čekas karaspēku šajā vietā bija 30 kvadrātmetru liela bedre, bet tagad – teju autentisks tā laika bunkurs, kurā dzīvoja 19 Pētera Čevera grupas dalībnieki. Bunkurs ir 31 kvadrātmetru plašs, tā sienas apšūtas apaļkoka pusbaļķiem un iekšiene izveidota iespējami tuvu tam, kā tā izskatījās pirms 72 gadiem. Iekšpusē izvietotas vairākas koka gultas un viens kopīgs koka galds.

“Mežsaimniecība šodien ir ne tikai materiālās, bet arī garīgās vērtības. Mūsu apsaimniekotajā teritorijā, kas ir apmēram ceturtā daļa no Latvijas, vairāk nekā 400 objekti tapuši pēc sabiedrības ierosinājuma, piemēram, Ložmetējkalns, Īles nacionālo partizānu bunkurs un tagad arī šis objekts. Mežabrāļu piemiņas vietas atjaunošanas gaitā mums bija aktīva sadarbība ar vēsturniekiem un būvniekiem par to, kā šai vietai jāizskatās. Bunkurs atjaunots iespējami tuvu vēsturiskajam, bet ievērojot šodienas drošības prasības. Lai bunkurs būtu apmeklētājiem drošs, tā karkass veidots no betona un apšūts ar apaļkoka pusbaļķiem,” stāsta LVM korporatīvo attiecību viceprezidents Edvīns Zakovics.

Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglītis norāda: “Šādi objekti Latvijā ir viena no mūsu vēstures vērtībām, kas ir nozīmīgi darbā ar skolēniem. Latvijā ir daudz šādu vietu, kas vēl jāatjauno – lai Dievs dod izturību un pacietību to īstenot. Tādu vīru, kā Pētera Čevera, varonība ļāva arī pārējiem saglabāt ticību un noticēt brīvai Latvijai.”

Pētera Čevera grupa

Pēteris Čevers (1914.-1951.), Latviešu leģiona 19. divīzijas 43. pulka 13. Smagās (prettanku) rotas komandieris, kapteinis dažas dienas pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē kopā ar vairākiem viņa rotas karavīriem nonāca Vandzenes pagastā. Pirmo pēckara vasaru kapteinis Čevers pavadīja Vandzenes mežā, 1945. gada rudenī viņš pievienojās kapteiņa Nikolaja Straumes komandētajai vienībai, kas dislocējās Zentenes-Engures apkārtnes mežā. 1948. gada pavasarī P. Čevers ar daļu no Straumes vīriem atdalījās no grupas un pārgāja atpakaļ uz Vandzenes mežu. Kaujās pieredzējušajiem Latviešu leģiona virsniekiem apvienojoties ar vietējiem iedzīvotājiem, izveidojās grupa, kuras sastāvā līdz 1950. gada kaujai bija 19 dalībnieku.

Nozīmīgākais notikums Čevera grupas pastāvēšanas laikā bija 1950. gada 3. februāra kauja ar čekas karaspēku, kas sākās pie grupas bunkura. Čekas karaspēka vienība, nodevības rezultātā uzzinot grupas dislokācijas vietu, ar lielu pārspēku (vairāk nekā 300 vīru) uzbruka Čevera grupai. Smagās kaujas laikā, zaudējot sešus savējos, Čevera vīriem izdevās izlauzties no ielenkuma un aiziet no vajātājiem. Kad, sadziedējuši kaujā gūtos ievainojumus, dzīvi palikušie Čevera vīri 1950. gada aprīlī atkal apvienojās, viņiem pievienojās vēl viens dalībnieks - Ludis Legzdiņš jeb “'Pēda”. No 1950. gada pavasara līdz rudenim, realizējot ar aģentūras palīdzību gūto informāciju, čekisti sagūstīja un nošāva vairākus grupas dalībniekus.

1950. gada 1. - 2. novembra naktī tos septiņus Čevera grupas vīrus, kuri no tā gada pavasara turējās kopā, pielietojot operatīvos līdzekļus - spēcīgas narkotiskās vielas - sagūstīja čekas aģentu-kaujinieku specgrupa. Sekoja izmeklēšana un Baltijas kara apgabala Kara tribunāls Pēterim Čeveram un vēl trijiem vecākajiem grupas dalībniekiem piesprieda nāvessodu nošaujot, trim jaunākajiem - 25 gadu ieslodzījumu soda nometnēs. Pēdējo vēl brīvībā esošo grupas dalībnieku, Artūru Kalniņu no Vandzenes pagasta Upītēm, čeka apcietināja 1952. gada 31. martā.