Latvijas meži ar briežu ksilārijas augļķermeņiem ir pilni cauru gadu, un tā atrodama arī parkos un dārzos. Jā, varbūt tā ir mazliet parasta, taču – maz ievērota sēne. Tāpēc jāzina, kur meklēt, un jāspēj to ieraudzīt! Briežu ksilāriju augļķermeņi izmērā ir nelieli – vien 1–8 cm gari, tikai 2–8 mm plati un ne vairāk kā 5 mm biezi.
Augļķermeņus var izdoties ieraudzīt visu gadu, tomēr daudz biežāk tie pamanāmi rudenī un, ja vien nav apslēpti zem sniega, arī ziemā. Meklējot jālūkojas pēc atmirušas lapu koksnes. Tiesa, reizēm izskatās, ka briežu ksilārijas augļķermeņiem ar kokiem nav nekādas saiknes, jo tie slienas augšup no līdzena, bieza sūnu klāja. Tomēr, ja pataustīsiet, tad sajutīsiet – zem sūnām slēpjas trūdošas koksnes atliekas. Parasti briežu ksilārijas augļķermeņi aug grupās, lielākoties ciešās grupās. Ja atrasts viens, tuvumā jābūt vēl citiem.
Briežu dzimtas lielo zvēru ragu forma
To, ka briežu ksilārija ir tipiska ksilotrofa (no koksnes pārtiekoša) sēne, apliecina tai piešķirtais zinātniskais nosaukums Xylaria, kas darināts no grieķu vārda xylon (xylon grieķu valodā nozīmē koks). Vērtējot sēni pēc tās augļķermeņu izskata, zināmā mērā pamatots ir arī latviskajā nosaukumā iekļautais vārds “briežu”, lai gan piemērotāks būtu “briežragu”, jo augļķermeņi nevis līdzinās briežiem vai kalpo par barību briežiem, bet sēnes paplašinātā augšdaļa, kas vairāk vai mazāk sazarota, ir briežu dzimtas lielo zvēru ragu formā. Taču daudzžuburaini askokarpi ar gariem, cilindriskiem “zariem", kas tiešām līdzīgi staltbrieža ragam, ir retums. Biežāk ieraugāmi plati un plakani “ragi” ar salīdzinoši īsu “zarojumu”, gluži kā alnim, tāpēc sēnei vairāk atbilstu nosaukums “alņragu ksilārija”. Te gan jāpiebilst, ka ļoti bieži atrodami augļķermeņu eksemplāri ar neizteiktu un niecīgu augšdaļas zarojumu vai pat bez tā.
Lai kāda būtu briežu ksilārijas augļķermeņu augšgala forma, apakšējā daļā tie allaž ir cilindriski, mēdz būt gan taisni, gan saliekti, gan izlocīti.
Attīstoties, maina izskatu
Briežu ksilārija vairojas ar divu veidu sporām – konīdijām (bezdzimuma sporām) un askosporām (dzimumsporām). Konīdijas visbiežāk veidojas rudenī un ziemā uz augļķermeņu virsmas un iekrāso tos augšgalā un vidusdaļā balti vai pelēcīgi apsarmotus. Patiesībā sēnes augļķermeņi jeb askokarpi ir viscaur ogļu melni, to augšdaļas konīdijstadijas periodā gaišas padara tieši pulverveida pārklājums ar bezdzimuma sporām. Ja gadās ieraudzīt pavisam jaunus augļķermeņus, tie var izrādīties gaiši iepūderēti visā garumā līdz pat apakšai. Rūpīgāk ieskatoties, redzams, ka daudzu jauno balto augļķermeņu paši gali ir nodalīti un tie ir nedaudz tumšāki – šķiet, ka tos sedz gaiši brūnas “micītes”.
Sēnei attīstoties, iestājas asku stadija jeb teleomorfa, kad nobriedušos augļķermeņus vairs neklāj konīdijas. Parasti tas notiek pavasarī, bet ne vienmēr. Tad augļķermeņi visā garumā ir melni un “rotāti” ar daudziem nelieliem, ieapaļiem izcilnīšiem. Sēnes augļķermeņu iekšienē šai stadijā atrodas melnas dzimumsporas (askosporas). Nereti var paveikties vienviet un vienkop atrast dažāda vecuma un pat atšķirīgu stadiju augļķermeņus.
Lai atpūta mežā nes jaunus piedzīvojumus un novērojumus!
