“Slēpojot uz purvu, pāri krūmainām pļavām lēnā riksī redzu skrienam četrus aļņus. Arī šur un tur purvā ir redzamas aļņu pēdas – tie pārstaigā no vienas purva salas uz citu, meklējot vēl neapgrauztus kārklu krūmus. Vēl redzamas balto zaķu pēdas, lekusi arī meža cauna.
Tālāk purvā pamanu nesen gājušu trīs vilku pēdas, tie sekojuši vientuļai stirnai. Pēkšņi no slēpju priekšas gaisā uzspurdz rubeņu bars – tie bija paslēpušies sniegā. Šāda uzvedība rubeņiem ir raksturīga – tie lidojumā iekrīt sniegā un nav redzami. Zem biezās sniega segas tie nakšņo, līdz kāds tos iztraucē, atstājot sniegā spārnu un astes švīkas,” savu aktīvo ziemas piedzīvojumu apraksta Uģis Bergmanis.
Rubeņu skaits kopš intensīvas mitrzemju nosusināšanas iepriekšējā gadsimta otrajā pusē ir ievērojami samazinājies. Latvijas austrumu un ziemeļaustrumu daļā šie putni vēl ir sastopami samērā bieži, arī lauksaimniecības zemēs. Turpretim Kurzemē tie mīt tikai lielos purvos.
AS “Latvijas valsts meži” valdījumā atrodas lielākās purvu platības Latvijā. Purvi ir daudzu augu un dzīvnieku sugu vienīgā mājvieta, tāpēc bioloģiski vērtīgākie un lielākie purvi ir aizsargāti. Turpretim, purvos ar mazāku dabas daudzveidību un vēsturiski izmantotajos purvos tiek iegūta kūdra.
