Senāts uzskata, ka gadījumā, ja lietā tiek pierādīts, ka trūkstošā prece nekad nav bijusi iekrauta un nebija nonākusi Eiropas Savienības muitas teritorijā, tām netika piemērota tranzīta procedūra un tās nenonāca muitas uzraudzībā, nebūtu pamata atzīt, ka tranzīta procedūra nav pareizi pabeigta tā iemesla dēļ, ka preces nav uzrādītas galamērķa muitas iestādē. Proti, tranzīta procedūru nevar pabeigt precēm, kuras nemaz nav bijušas pakļautas šai procedūrai. Līdz ar to, ja lietā tiktu pienācīgi pierādīts, ka preces nekad nav nonākušas Eiropas Savienības muitas teritorijā, muitas parāda aprēķināšana varētu izrādīties nepamatota.
Senāta ieskatā šajā lietā tomēr jāņem vērā arī tas, ka pieteicēja kā principāls pati ir pieteikusi tranzīta procedūru un uzņēmusies atbildību par konkrēta apjoma kravai pieteiktās tranzīta procedūras pareizu pabeigšanu. Tātad vispirms pati pieteicēja ir radījusi pamatu uzskatīt, ka krava ir ievesta tieši deklarācijā un pavaddokumentos norādītajā apjomā. Šādos apstākļos tieši pieteicējai pašai būtu jāpierāda, ka preces tomēr nav ievestas – pretēji deklarācijā norādītajām ziņām.
Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Apgabaltiesai no jauna jāvērtē Valsts ieņēmumu dienesta aprēķinātais muitas parāds.
Lietā ir šādi faktiskie apstākļi:
Valsts ieņēmumu dienests ir aprēķinājis pieteicējai – principālam un muitas procedūras izmantotājam – muitas parādu, atzīstot, ka notikusi preču izņemšana no muitas uzraudzības. Pieteicēja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu ir pārsūdzējusi, uzskatot, ka nav notikusi preču nelikumīga izņemšana un ka muitas parāda aprēķināšana par faktiski neesošām un Savienības muitas teritorijā neievestām precēm ir nepamatota.
