1919.gada 26.maijā Valmieru no lieliniekiem atbrīvoja igauņu karaspēks, kura sastāvā bija Viljandi Skolnieku rota. Lielinieki panikā bēga uz Pārgauju, nodedzinot aiz sevis Gaujas tiltu. Kā stāsta aculiecinieki, apjukums bijis tik milzīgs, ka tilts aizdedzināts pirms laika un daļa “sarkano” dabūjuši glābties no liesmām upē un turpināt bēgšanu peldus. Izrādījās arī, ka mūsu karavīri jau bija to iepriekš paredzējuši. Kāda grupa bija pārbridusi Gauju pie krācēm, lai vajātu lieliniekus vēl tālāk. Pēc dažām stundām šāvieni apklusa. Sāka zvanīt baznīcā. Tad no baznīcas torņa telpas pūtēju orķestra izpildījumā atskanēja “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un “Dievs, svētī Latviju!”. Cilvēki uz ielām apkampās, māju logos parādījās nacionālie karogi. Valmiera bija atbrīvota!
Brašo igauņu puišu iedvesmoti, Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfrēda Lukstiņa aicinājumam pievienojās arī Valmieras jaunieši. Bruņojušies ar šautenēm, viņi no namu jumtiem uzturēja uguni uz komunistu pozīcijām Pārgaujā, kā arī dažas dienas veica kārtības uzturēšanu pilsētā. Valmieras puišiem apvienojoties ar cēsniekiem, jūnija sākumā izveidoja brīvprātīgo Cēsu pulka Skolnieku rotu, kas piedalījās gan Cēsu kaujās, gan turpmākajās Latvijas Brīvības kara cīņās.
Godinot pilsētas atbrīvošanu no lieliniekiem un Cēsu pulka Skolnieku rotu, ziedus noliekam pie piemiņas plāksnes, kas veltīta Vīlandes Skolnieku rotas karavīram, igaunim Viktoram Andersonam, kurš 1919.gada 26.maijā, cīnoties par Valmieras atbrīvošanu, Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas tornī krita kaujā ar komunistiem, kā arī Solveigas Vasiļjevas veidotās piemiņas zīmes, kas uzstādīta vietā, kur atradās Valmieras reālskola. Tajā 1919.gadā 26.maijā tika dibināta Cēsu pulka Skolnieku rota. Tērauda zieda pumpura asās šķautnes simbolizē jauniešu izvēli, pieņemot atbildīgus un skarbus lēmumus.
Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājas Inetas Amoliņas stāstījumu var noskatīties šeit.
