DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
30. aprīlī, 2020
Lasīšanai: 4 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Kultūra

LNVM Satversmes sapulces sasaukšanas 100. gadadienā saņēmis nozīmīgu dāvinājumu

Latvijas Republikas Satversmes sapulces svinīgā sēde par godu Latvijas valsts starptautiskajai de iure atzīšanai. Satversmes sapulces prezidijā no kreisās: Staņislavs Kambala, Andrejs Petrevics, Jānis Čakste, Roberts Ivanovs, Mārtiņš Antons un Erasts Bite. No prezidija pa kreisi – ārvalstu diplomātiskie pārstāvji; pa labi – valdības locekļi. 1921. gada 28. janvāris. Fotogrāfs nezināms.

FOTO: LNVM arhīvs

Pirms simts gadiem, 1920. gada 1. maijā, uz pirmo sēdi sanāca pirmais demokrātiskās, vispārējās un tiešās vēlēšanās ievēlētais Latvijas parlaments – Satversmes sapulce. Par godu šim notikumam, Satversmes sapulces deputāta un tās sekretāra Roberta Ivanova (1883-1954) ģimene uzdāvinājusi Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam oriģinālu lielformāta fotogrāfiju ar Satversmes sapulces sēdes kopskatu. Tā uzņemta 1921. gada 28. janvārī, iemūžinot vienu no politiski svarīgākajiem Satversmes sapulces darbības brīžiem – svinīgo sēdi par godu Sabiedroto Augstākās padomes 26. janvārī izsludinātajai Latvijas Republikas starptautiskajai de iure atzīšanai.

1921. gada 28. janvārī, īpaši rotātā Satversmes sapulces sēžu zālē (tagadējā Saeimas namā), uzrunu deputātiem, valdībai un ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem teica Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste. Viņš uzsvēra, ka 1918. gada 18. novembris iesāka Latvijas valsts attīstības pirmo posmu, kas noslēdzās 1920. gada 1. maijā, sanākot Satversmes sapulcei, savukārt, Latvijas starptautiskā atzīšana 1921. gada 26. janvārī iesākusi Latvijas valsts pastāvēšanas trešo posmu, kurā Latvijai cienīgi jāpilda tās pienākums “būt citu Eiropas un vispasaules valstu starpā”.

Satversmes sapulces ievēlēšana un darbība līdz 1. Saeimas sasaukšanai 1922. gada rudenī ir īpašs posms Latvijas parlamentārās demokrātijas vēsturē – pusotra gada laikā vispārējās vēlēšanās ievēlētie 152 deputāti izvēlēja jaunās valsts politisko iekārtu un attīstības virzienu. Iepriekš, no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 1. maijam kā likumdevējs darbojās Latvijas Tautas padome, kas bija partiju pārstāvju delegātu sapulce bez vispārējās vēlēšanās nostiprināta mandāta.

Satversmes sapulces būtiskākais veikums bija Satversmes un Agrārās reformas pieņemšana, kas nostiprināja demokrātisku pārvaldi un valsts iekšējo stabilitāti, bet 1921. gada sākumā gūtā de iure atzīšana garantēja Latvijas suverenitāti starptautiskā līmenī.

Vizuālo materiālu par Satversmes sapulces darbību Latvijas muzeju krājumos nav daudz – to vidū ir Viļa Rīdzenieka uzņemtie kadri Satversmes sapulces atklāšanas dienā, atsevišķi Mārtiņa Lapiņa un citu fotogrāfu iemūžinātie attēli, turklāt daļa no tiem zināmi tikai publicētā (reproducētā) formātā, tādēļ dāvinājums ir divtik nozīmīgs.

Fotogrāfijas dāvinātājs ir Satversmes sapulces sekretāra Roberta Ivanova mazmazdēls Brain Games vadītājs Egils Grasmanis: “Ar šo fotogrāfiju aizsākās mana interese par vecvectēvu, un līdz ar to arī vēstures notikumiem pirms 100 gadiem. Esmu pagodināts nodot tās oriģinālu muzeja rīcībā”. Lai plašāk atgādinātu par Satversmes sapulces 100. gadadienu un demokrātijas vērtībām, Satversmes sapulces deputāta mazmazdēls aktīvi iesaistījies arī jaunā pilsoniskā iniciatīvā “Demokrātijas nedēļa”. Tās ietvaros jau šobrīd notiek Latvijas parlamentārās demokrātijas vēsturei veltītas aktivitātes sociālajos tīklos, kas turpināsies līdz Eiropas dienai 9. maijā.

Uzziņai:

Satversmes sapulces sekretārs Roberts Ivanovs (1883-1954) politisko darbību sācis nelegāli Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, pēc 1905. gada bijis emigrācijā ASV, Šveicē un Vācijā. 1918. gada 21. novembrī atgriezies Latvijā un Liepājā atsācis darbību LSDSP. Ivanovs kļuvis par partijas delegātu Latvijas Tautas padomē un 1920. gada sākumā tās prezidijā izpildīja sekretāra biedra pienākumus. 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē un kļuva par tās sekretāru; darbojies arī 1. Saeimā, deputāta mandātu nolicis pēc kļūšanas par valsts kontrolieri (1923-1934). Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā bijis spiests Valsts kontroles vadītāja amatu atstāt. Miris 1954. gadā Rīgā.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU