Simtā dzimšanas diena atsevišķa cilvēka un valsts dzīvē ir it kā līdzīgi, tomēr savā būtībā pavisam atšķirīgi notikumi. Svinot atsevišķa cilvēka jubileju, mēs atskatāmies pagātnē – uz garajā mūžā paveikto, jo mūžs ir noslēdzies. Svinot valsts jubileju, mēs nevaram pavilkt nekādu strīpu, jo valsts turpinās – tā ir tikpat veca, cik veci esam mēs, kas to veidojam – gan simtgadnieki, kas savu jau padarījuši, gan tie, kas tikko kā piedzimuši un veidos savu valsti – Latviju – nākotnē. Te svarīga ir apziņa, ka jubilāri faktiski esam mēs visi – ikviens no mums, un šo domu izsaka izvēlētais Latvijas simtgades galvenais sauklis: Es esmu Latvija!, aicinot ikkatru Latvijai piederīgo kļūt par radītāju un darītāju.
Jau plānojot Latvijas simtgades programmu, bija svarīgi ne tikai sarīkot grandiozas svinības, bet pārvērst tās par investīciju nākotnē, šajā kontekstā ar to galvenokārt saprotot investīcijas nevis materiālajā, bet gan sabiedrības garīgajā sfērā – cilvēku apziņā un pilsoniskajā pozīcijā, sabiedrības intelektuālajā un morālajā kvalitātē. Talkā aicināts tika ikviens Latvijas iedzīvotājs. Bija svarīgi vērsties pret daļā sabiedrības iesakņojušos negatīvo pozīciju: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”, dzēst maldīgi veidoto pretstatu starp „es” un „valsts”, pierādot, ka demokrātiski būvēta neatkarīga valsts nav nekas ārpus manis esošs, bet struktūra un organizācija, kuru veido un ietekmē tās pilsoņi, pilsoniskā sabiedrība. Ambiciozais simtgades programmas mērķis un uzstādījums ir bijis mudināt ikvienu Latvijas iedzīvotāju apzināties sevi kā daļu no Latvijas, likt saprast – ja mēs gribam labāku Latviju, tad ir jāsāk ar sevi – dodot savu ieguldījumu šī mērķa sasniegšanā.
Ar saukli „Es esmu Latvijā” dzīvojam jau trīs gadus, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai varētu pavērtēt, cik veiksmīgi šis lozungu strādā un vai tas ir radis atbalsi sabiedrībā.
Dāvināt Latvijai sevi – ir dāvināt labāko, kas man ir, un vēl vairāk – dāvināt labāku sevi, kāds es varu būt. Šim aicinājumam atsaucās patiesi daudzi, un ir īstenotas lieliskas iniciatīvas, kuras visas pieminēt būtu grūti, jo to ir simtiem un tās ir tik dažādas. Minēšu vien dažas: jauniešu iecerēto un īstenoto vispasaules akciju „Latvijas karoga ceļš pasaulē” , arī iedvesmas stāstu vietni par Latvijas jauniešiem TUESI.LV. Tikpat atsaucīgi kā jaunieši bija arī vecākā paaudze, kas lika lietā savas prasmes un iedvesmojās no skaitļa simts. Te jāmin Vilnis Ozoliņš Cēsu pusē, kas izgreba dāvināšanai 100 karotes ar latvju rakstiem, arī daudzas jo daudzas rokdarbnieces, kas čakli adīja dāvanai cimdu pārus un auda jostas. Simtgades programmai izdevās iznest svētkus ārpus Rīgas un iesaistīt ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī jo daudzas pašvaldības, kas bija aktīvas, gan iesaistoties valsts reģionus vienojošajā projektā „Latvijas goda aplis”, kas 2018. gadā ik nedēļu gada garumā ļāva iemirdzēties kādai no Latvijas vietām, gan arī šogad organizējot Neatkarības cīņu pasākumus Cēsīs, Liepāja, Jelgavā un citur. Par labu tradīciju ir kļuvuši arī Baltā galdauta svētki – jauna sabiedrības saliedēšanas iniciatīva, kas ļoti personīgā veidā vieno Latvijai piederīgos gan pašu zemē, gan visā pasaulē. Un labus, atmiņā paliekošus un iedvesmojošus darbus varētu saukt vēl un vēl.
Tieši tas, ka mēs savas valsts simtgadi skatām nevis kā vienu notikumu, bet kā procesu, kurā iesaistīti un iesaistās daudzi, ļauj mums runāt par ilgtermiņa ietekmi un, atskatoties jau paveiktajā, konstatēt un izvērtēt, vai iecerētie Latvijas simtgades mērķi tiek sasniegti, vai izvēlētais ceļš un virziens ir pareizi, tostarp arī redzēt, kādos punktos rezultāts nav tik labs, kā cerēts. Piemēram, ja domājam par visas sabiedrības piederības izjūtu Latvijai, tad te vēl ir daudz ko darīt, jo īpaši, domājot par mazākumtautību ciešāku piesaisti simtgades vienojošajai formulai „Es esmu Latvija”.
Latvijas simtgades programmas sakarā ir daudz spriests un cilāts naudas jautājums – vai Latvijas simtgades budžets nav izšķērdība laikā, kad ir tik daudz aktuālu vajadzību medicīnā, izglītībā, sociālajā jomā. Taču arī šī savā būtībā ir viltus pretruna, ja skatāmies ilgtermiņā uz savu valsti un tās pozitīvu virzību. Gandrīz puse no simtgades budžeta ir atvēlēta jaunajai programmai „Latvijas skolas soma”, kas aptver visus Latvijas skolēnus un ir ieguldījums viņu personības izaugsmē. Šī iniciatīva ir saņēmusi atzinīgu vērtējumu arī Latvijas Kultūras akadēmijas veiktajā pētījumā, kura rezultātus šodien prezentēs forumā, jo vairāk nekā ceturtā daļa aptaujāto min „Latvijas skolas somu” kā turpināmu projektu, lai arī tā patiesos rezultātus vēl grūti novērtēt, jo programma faktiski darbojas tikai gadu. Latvijas simtgades nopelns ir arī jaunrades jomā: jo sevišķi pamanāms ir pozitīvais ieguldījums Latvijas kinoindustrijas attīstībā – mēs esam kļuvuši bagātāki ne tikai ar labām filmām, bet, kas ir vēl svarīgāk, – Latvijas kinoskatītājiem ir atgriezta ticība un interese par latviešu kino. Un tas nozīmē, ka līdzās radošajiem spēkiem ir iedarbināti arī ekonomiskie spēki, kas stiprina valsts budžetu.
Savukārt Latvijas simtgades vēsturisko romānu sērija ir atgriezusi krietnu daļu lasītāju pie latviešu literatūras, bet dalība Londonas grāmatu tirgū – pie pasaules grāmatnieku intereses par Latvijas literatūru. Tās visas ir iestrādes, kas radušās, pateicoties Latvijas simtgades programmai un apliecinājušas, ka nepieciešams tās turpināt kā ilgtermiņa politiku.
Šodienas forumā ir svarīgi apzināt un izcelt visas tās labās lietas un procesus, kurus ir iekustinājusi Latvijas simtgades programma, lai turpinātu sekmīgi aizsākto virzību, nostiprinātu un palielinātu jau radīto pozitīvo efektu.
Tikpat svarīgi, ka apkopot savu pieredzi, ir svarīgi dalīties arī ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu, iepazīstot arī viņu pieredzi un atziņas par savu valstu simtgades atzīmēšanas pozitīvajiem rezultātiem. Tādēļ šodien sirsnīgi sveicam Igaunijas un Lietuvas kolēģus un gaidām viņu ziņojumus.
Dažkārt dzird izskanam domu, ka mēs esam jau noguruši no svinēšanas. Vai ir iespējams saglabāt emocionālu pacēlumu piecu gadu garumā? Arī šis neapšaubāmi ir bijis Latvijas simtgades programmas veidotāju izaicinājums, un atbilde šādiem skeptiķiem, manuprāt, ir pārliecinošs – jā, ir iespējams. Jo programmai ir sava dramaturģija un tā savos mērķos un tematikā ir daudzslāņaina un multidimensionāla, ik gadu pievēršoties atšķirīgai tematikai un jaunam atslēgvārdam. Šis gads – Varonības gads – tam ir labs piemērs, kad fokusā bija Latvijas brīvības cīņas, to sarežģītā vēsture, varoņi un notikumi, kuriem līdzi dzīvot bija iespēja gan, piedaloties notikumu rekonstrukcijās Liepājā, Cēsīs un Jelgavā, gan noskatoties emocionāli iedarbīgo filmu „Dvēseļu putenis”, kas ar savu nepilna mēneša laikā sasniegto skatītāju skaitu – vairāk nekā 120 tūkstoši – ir pārsniedzis visu līdzšinējos atjaunotās Latvijas valsts filmu demonstrēšanas rekordus.
2020. gada atslēgvārds – BRĪVĪBA – mums paver jaunu lappusi vēsturē un šodienā, domājot par Latvijas valsts nākotni. Tas uzdod mums vitāli svarīgo jautājumu – Cik lietpratīgi un jēgpilni esam izmantojuši šo mūsu senču izkaroto dāvanu – brīvo un neatkarīgo Latvijas valsti? Tas būs gads, kurā varēsim pārdomāt arī savu neseno vēsturi – Atmodas laiku ar 1990. gada mērķiem un cerībām. Arī paskatīties, vai Atmodas laika ideāli ir tie paši, ar kādiem dzīvojam šodien?
Nākamgad svinot Latvijas Satversmes un valsts pirmā prezidenta vēlēšanu simtgadi, mēs, gribot negribot, liksim uz svaru kausiem pagātnes un šodienas Latviju, domāsim par brīvību kā mūsu pienākumu un atbildību, domāsim par ideāliem šodienas politiskajā realitātē, par to, kā stiprināt pilsonisko sabiedrību Latvijā un veicināt patiesas demokrātijas spēku savā valstī nākotnē. Tie ir aktuāli uzdevumi, kurus mums izvirza Latvijas simtgades programmas uzstādījumi.
Lai šodienas forums dod mums ieskatu gan paveiktajā, gan darāmajā mūsu kopīgajos centienos veidot labāku Latviju, mūžīgu Latviju!
