Tāpat komisijas deputāti norādīja, ka nevienmērīgais atalgojuma līmenis medicīnas nozarē rada bažas un nepieciešamību uzraudzīt, vai tie līdzekļi, kas no budžeta tiek piešķirti mediķu algām, tiešām nonāk pie tiem medicīnas darbiniekiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.
Gan VK, gan nozares pārstāvji norādīja, ka medicīnā saskatāmas četras galvenās problēmas – atsevišķu specialitāšu ārstu, kā arī medmāsu nepietiekamais skaits un nevienmērīgais izvietojums reģionos, novecojošais personāls un ilgstoši nepietiekamā darba samaksa. Tomēr VK pārstāvji sēdē uzsvēra – atbilstošs atlīdzības apjoms, lai gan ir nozīmīgs faktors un ietekmē gan darbaspēka trūkumu, gan nozares prestižu, tomēr nav vienīgais risinājums, kas uzlabos situāciju veselības jomā.
VK ziņojumā norādīts, ka problēmas saskatāmas arī izglītības sistēmā, kas sagatavo ārstus šaurā specializācijā. Savukārt garais rezidentūras laiks nozīmē, ka jaunie ārsti darba tirgū nonāk vēlu. Tāpat atzīmēts, ka nepieciešams pārskatīt ārstu sertifikācijas un resertifikācijas procesu, kas raksturots kā formāls un ar lielu administratīvo slogu.
Revīzijā arī secināts, ka tālākizglītības plānošanas un organizācijas kārtība neatbilst labai praksei, jo tā tiek plānota fragmentāri, bez kopēja veselības nozares un ārstniecības personu vajadzību novērtējuma. Nepilnības atklājušās arī ārstniecības personu reģistrā, kurā uzkrātie dati nesniedz precīzu un aktuālu informāciju par nozarē praktizējošajiem speciālistiem un to noslodzi.
Veselības ministrija deputātus informēja par pasākumiem, kas veikti un plānoti iepriekš pieminēto problēmu risināšanai. Uz sēdi aicinātie Latvijas Ārstu biedrības pārstāvji pauda gatavību sadarboties ar Veselības ministriju, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas ārstu apmācības ilgumā un sertifikācijā, savukārt Latvijas māsu asociācija uzsvēra, ka būtu nepieciešams noteikt skaidru regulējumu tam, cik pacienti jāaprūpē vienai māsai, lai precīzi noteiktu personāla trūkumu attiecīgajā jomā.
