23. augusts Latvijas vēsturē ir robežlīnija. Tas ir datums, kas mainīja Latvijas vēsturi un likteni. Divreiz. Gan 1939. gada 23. augustā divas totalitāras lielvaras aizmuguriski izlēma triju Baltijas valstu likteni, un turpmākie 50 gadi Baltijas tautām kļuva par represijām, ciešanām un pazemojumiem pilnu laiku ar ļoti ierobežotām iespējām pašiem veidot savu vēsturi. Gan 1989. gada 23. augustā divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju, savu neatkarības kustību līderu iedvesmoti, vienojās līdz šim pasaules vēsturē nepieredzētā akcijā – “Baltijas ceļš”, kas caurvija un savienoja visas trīs Baltijas māsas – Latviju, Lietuvu, Igauniju. “Baltijas ceļš” ne tikai skaidri apliecināja mūsu prasību atzīt Molotova-Ribentropa pakta nelikumību, okupācijas režīma noziegumus un prasību atjaunot vēsturisko taisnīgumu, bet arī skaļi un skaidri pavēstīja pasaulei Baltijas valstu nākotnes mērķi un apņemšanos – atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskumu un parlamentāro demokrātiju, un vienoti atgriezties savās mājās - Eiropā.
“Baltijas ceļš” kļuva par mūsu tautu robežlīniju, kuru pārkāpjot, atpakaļceļš uz brīvību vairs nebija neiespējams. Daudziem no mums “Baltijas ceļš” bija arī ļoti personiska robežlīnija. Mēs sākām saprast un novērtēt katra personiskās izvēles un līdzdalības nozīmīgumu. Mēs apliecinājām, ka spējam pašorganizēties, spējam solidarizēties, uzņemties atbildību un iniciatīvu. Izrādījās, ka ikdienā bieži tik introvertie baltieši lieliski spēj kooperēties kopīgam braucienam uz “savu Baltijas ceļa posmu” ar apkārtnes vienīgo “Žigulīti”, spēj sadoties rokās ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, spēj publiski raudāt un paust savas emocijas. Tajā politiski un emocionāli tik intensīvajā laikā daudzi cilvēki spēka gados pirmo reizi noticēja, ka viņu balss, viņu līdzdalība var kaut ko ietekmēt, noticēja, ka ir iespējama neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts ar saviem mērķiem un ideāliem.
Šodien, pēc 30 gadiem, daudzi no tolaik formulētajiem mērķiem ir sasniegti, bet ceļš uz ideāliem turpinās – tāpēc es jo īpaši vēlos uzsvērt šīs konferences nosaukumā ietverto vārdu - turpinājums.
Tikpat svarīgi, kā runāt par “Baltijas ceļa” atstātajām pēdām mūsu vēsturiskajā atmiņā, ir runāt par tā virzieniem un “ceļa zīmes” nākotnē, mūsu kopīgajā Eiropas telpā, kurā pa “Baltijas ceļu” esam iesoļojuši. Arī globalizācijas laikmetā, 21.gadsimta Eiropā nacionālajām valstīm izaicinājumu un uzdevumu nav maz, un tie nav vienkārši vai vienā dienā atrisināmi.
1989. gadā “Baltijas ceļš” vienoja trīs Baltijas valstis un šodienas konference par “Baltijas ceļu” savienos Eiropas pagātni, tagadni un nākotni. Un vēlreiz atgādinās mums, 21. gadsimta eiropiešiem, par idejas spēku, solidaritātes spēku un līdzdalības spēku, kurus tik pārliecinoši pirms 30 gadiem iemiesoja “Baltijas ceļš”.
