Šķiet, ka pēdējo nedēļu laikā ekonomistu, politiķu un iedzīvotāju aprindās daudz apspriests jautājums par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) “Rīcības plānu – 500!”, ar kuru tiks jūtami mazināts mazo algu un pensiju nodokļu slogs, tādējādi veicinot ēnu ekonomikas samazināšanos, sabiedrības pirktspējas palielināšanos un darba nodokļu samazināšanu uzņēmējiem, kas jau daudzus gadus ir viena no galvenajām Eiropas Komisijas (EK) rekomendācijām, kā arī tiks mazināta nabadzība pensionāru vidū. Plāns ir iztirzāts gan politisko diskusiju raidījumos, gan ikgadējā ēnu ekonomikas konferencē. Valdības pārstāvji un žurnālisti mēģina “ielauzīties” plāna fiskālās matemātikas ciparos, un pat “miegainais” premjerministrs ir zaudējis pašapmierinātības sajūtu.
Esošā valdība vairākkārt apgalvojusi, ka plānu nebūs iespējams īstenot, ņemot vērā tā ietekmi uz valsts budžetu. Šķiet, tā ir zaudējusi jebkādas ambīcijas un ticību Latvijai un tam, ka mēs jebkad atkal sasniegsim Igaunijas un Lietuvas attīstības līmeni. Valdība vēlas radīt iespaidu, ka attīstība un reformas rit pilnā sparā, bet tas prasa laiku. Tomēr skaidrs, ka straujai ekonomikas attīstībai nepieciešamas pienācīgas reformas.
Tāpēc vēlreiz izstāstīšu, ko šis plāns paredz, cik maksās tā ieviešana un kur tiks gūti līdzekļi plāna ieviešanai.
Ko mēs piedāvājam?
“JKP rīcības plāns – 500!” nosaka:
- jau no nākamā gada minimālā alga būs 500 eiro mēnesī (pašlaik – 430 €/mēn.),
- neapliekamais minimums algai būs 500 eiro mēnesī (pašlaik – līdz 200 €/mēn.)
- neapliekamais minimums pensijai būs 500 eiro mēnesī (pašlaik – 250 €/mēn.).
Papildus tiks ieviesta minimālā pensija vismaz 200 eiro apmērā, kas pašlaik ir zem 100 eiro. Apmēram 55 000 pensionāru saņem pensijas, kas nepārsniedz 200 eiro mēnesī, turklāt mazo pensiju saņēmēju skaits katru gadu pieaug.
Papildus, lai risinātu demogrāfisko situāciju un motivētu iedzīvotājus dzīvot, strādāt un audzināt bērnus Latvijā, JKP “Rīcības plāns – 500!” paredz ievērojami palielināt ģimenes valsts pabalstus: sākot no 50 eiro par vienu bērnu (pašlaik – 11 eiro), 50+100 eiro par diviem bērniem (pašlaik 33 eiro) un līdz 300 eiro trīs bērnu ģimenei (pašlaik – 67 eiro)
Plāns paredz arī citus darāmos darbus, bet vēlos izstāstīt tieši par steidzamākajiem darbiem un to realizāciju.
Cik maksā plāna steidzami realizējamie darbi?
Pirmkārt, lai aprēķinātu tā saukto fiskālo ietekmi, ir jāizdara vairāki saprātīgi pieņēmumi, kurus esam gatavi aizstāvēt.
Pēc JKP ekonomiskās analīzes grupas novērtējuma, “3x500” steidzami veicamie pasākumi izmaksā aptuveni 250 miljonus eiro. Atkarībā no izmantotajiem pieņēmumiem, izmaksas svārstās diapazonā no 225-300 miljoniem eiro, kas ir aptuveni 0.8%-1.07% no IKP.
Esam aprēķinājuši, ka ienākumu neapliekamā minimuma celšanas līdz 500 eiro neto fiskālā ietekme būtu aptuveni 145 miljoni eiro. Aprēķinot neto fiskālo ietekmi, svarīgi ņemt vērā, ka darbaspēka nodokļu sloga būtiska mazināšana izraisīs strauju naudas masas pieaugumu ekonomikā un palielinās iekšējo patēriņu, kas, savukārt, palielinās PVN, akcīzes un citus ieņēmumus. Mūsu plānā tiek pieņemts, ka saglabājas dilstošais neapliekamais minimums amplitūdā no 500 eiro līdz 1000 eiro (pašreiz pie maksimālā neapliekamā minimuma – 200 eiro, diferenciācija tiek piemērota no 440 eiro līdz 1000 eiro); virs 1000 eiro neapliekamais minimums netiktu piemērots.
Lielākais ieguvums būtu nelielu un vidēju ienākumu saņēmējiem, un arī nevienlīdzība tiktu nedaudz mazināta. Igaunijā maksimālais neapliekamais minimums jau ir sasniedzis 500 eiro (kāds tas ir arī JKP plānā), un tas slīdoši samazinās algas amplitūdā no 1200 līdz 2100 eiro.
Pensiju neapliekamā minimuma celšana līdz 500 eiro izmaksā aptuveni 45 miljonus eiro. Plānā tiek pieņemts, ka līdzīgi kā situācijā ar algām, pensiju neapliekamais minimums pakāpeniski samazinās pensijām no 500 eiro līdz 1000 eiro, un pensijām virs 1000 eiro vairs nav neapliekamā minimuma.
Fiskālā ziņā minimālās algas celšana līdz 500 eiro atstātu salīdzinoši neitrālu ietekmi un izmaksātu aptuveni 15 miljonus eiro, jo lielāki nodokļu ieņēmumi no ēnu ekonomikas daļas nosedz algu pieaugumu zemākām algām publiskajā sektorā.
Savukārt 200 eiro lielas minimālās pensijas ieviešana izmaksātu aptuveni 45 miljonus eiro; tas ir būtisks atbalsts zemiem ienākumiem un ietekmētu ap 12% pensionāru.
Un tas viss kopā – aptuveni 250 miljoni eiro.
Papildus var pieminēt, ka viens no fiskāli ietilpīgākajiem pasākumiem būs ģimenes valsts pabalsta palielināšana, kas varētu izmaksāt aptuveni 200 līdz 250 miljonus eiro, atkarībā no pieņēmuma par pabalstu otrajam bērnam (50 vai 100 eiro): ap 80% no izmaksām veido viena vai divu bērnu ģimenes.
No kurienes nauda, vai kas par to maksās?
JKP plāns, kas vērsts uz ekonomikas izaugsmi vidējā laika posmā un ilgtermiņā, ieviesīs straujas pozitīvas pārmaiņas virknē jomu, un viegli atsvērs īstermiņa “zaudējumus” augstāku budžeta izdevumu formā. Vai valsts to var atļauties?
Lielāks budžeta deficīts
Plānojot budžeta iespējas, mēs secinājām, ka esošā valdība, galvenokārt realizējot sliktu nodokļu reformu, ir jau izmantojusi fiskālās telpas iespējas 2019. un 2020. gadā, tāpēc nepieciešams cits risinājums mūsu plāna realizēšanai īstermiņā, līdz fiskālā telpa atkal būtu pieejama.
Kā jau minēju iepriekš, kopējās prioritāro pasākumu izmaksas JKP “3x500” plāna pasākumiem, tajā skaitā 200 eiro minimālās pensijas celšanai, ir aptuveni 250 miljoni eiro (diapazons - 225-300 miljoni eiro), kas ir 0.8-1.07% no IKP. Šādas izmaksas būtu iespējams segt palielinot 2019.-2020.gada nominālo (un strukturālo) budžeta deficītu no aptuveni 1% no IKP līdz 1.5%-2% no IKP - viena gada laikā vai pakāpeniski divu gadu laikā (katru gadu pa 0.4-0.5% no IKP), tādējādi atkāpjoties no vidējā termiņa budžeta deficīta mērķiem. Budžeta deficīta palielināšana 0.5% no IKP apmērā ik gadu dotu papildu aptuveni 140 miljonus eiro, tātad divos gados ap 280 miljonus eiro.
Jāatgādina, ka, vienojoties ar EK par dažu gadu atkāpi no vidējā termiņa (strukturālā) budžeta deficīta mērķiem, valdība ir rīkojusies līdzīgi, finansējot pensiju reformu pirms vairākiem gadiem un šogad ieviešot veselības "reformu", kas 2018.gadā ļāva strauji palielināt veselības budžetu par aptuveni 250 miljoniem eiro. Svarīgi ir laicīgi saskaņot ar Briseli piedāvātos pasākumus: kā zināms, EK Latviju ir vairākkārt aicinājusi risināt zemo algu nodokļu sloga un sociālo jautājumu problēmas.
Diemžēl vēl vienu reformas klauzulu jeb EK atbalstītu atkāpi no budžeta deficīta mērķiem 2019.gadā nevar saņemt, kamēr iepriekšējā veselības reformas atkāpe nav beigusies un citas atlaides (bēgļi, investīcijas) ir ar nosacījumiem, kas Latvijas gadījumā netiek izpildīti, tāpēc 2019.gadā budžeta deficīta palielināšana, visticamāk, notiktu bez EK saskaņojuma. Vienīgi 2020.gadā pastāv iespēja pieteikties jaunai reformu atkāpei 0.5% no IKP apmērā uz trīs gadiem, tikai jāizpilda reformas kritēriji, tai skaitā jāuzrāda pozitīvs fiskālais efekts ilgtermiņā.
Kā jau minēju iepriekš, atkāpe no vidējā termiņa budžeta deficīta 2019.-2020.g ir nepieciešama, jo fiskālā telpa ir “aizņemta” ar šīs valdības pasākumiem ("nodokļu reformas" izmaksas, papildu finansējums aizsardzībai, veselībai), tomēr 2021-2022.g būs atkal pieejama fiskālā telpa relatīvi straujās ekonomikas izaugsmes rezultātā; piemēram, pie 2.5-3% IKP izaugsmes var izdarīt pieņēmumu par 3% nodokļu ieņēmumu pieaugumu, kas dotu vismaz 200 miljonus eiro papildu naudas budžetā un strauji mazinātu budžeta deficītu.
Svarīgi piebilst, ka, palielinot budžeta deficītu, esam gatavi pārdot Latvijas iedzīvotājiem, pensiju fondiem un ārvalstu investoriem dažu lielo valsts uzņēmumu akcijas (sākotnēji ap 20%), lai Valsts Kasē veidotos finansiāls spilvens gadījumā, ja pasliktinātos valsts aizņemšanās iespējas. Tas arī uzlabotu valsts uzņēmumu pārvaldi un darbošanos pēc privāto kompāniju principiem; valdēs un padomēs partiju “kadri” tiktu nomainīti ar profesionāliem, uz biznesa rezultātiem vērstiem vadītājiem.
Akcīzes nodokļi
Lai arī akcīzes palielināšanas soļi līdz 2020.gadam jau ir budžeta plānos, vismaz 10-20 miljonus eiro var iegūt no augstākiem tabakas, alkohola, azartspēļu nodokļiem, pēc iespējas ciešāk sekojot Igaunijas un Lietuvas akcīžu celšanai, lai mēs saglabātu cenu konkurētspēju Baltijas līmenī.
Lai arī JKP ir paziņojusi par azartspēļu zāļu slēgšanu visā Latvijā, ir skaidrs, ka tas notiks pakāpeniski, tikmēr tuvākos gadus tiks maksimāli celtas azartspēļu nodevas, lai biznesu padarītu nerentablu. Dažus gadus vēlāk, kad kazino un spēļu zāles atradīsies vairs tikai luksus viesnīcās, valsts budžets turpinās iegūt ienākumus pārsvarā no tūristiem, kas apmeklē azartspēļu vietas.
Būvniecība
“Aplokšņu” algu īpatsvara mazināšana būvniecībā varētu dot aptuveni 30-40 miljonus eiro, jo ēnu ekonomika būvniecībā joprojām ir virs 35%. Šajā situācijā būvnieku piedāvātā ģenerālvienošanās par nozares vidējo algu 780 eiro apmērā, ir pareizais instruments, jo uzņēmēji paši veic uzraudzību, lai izskaustu negodīgu konkurenci.
Nulles budžets
Svarīga plāna sastāvdaļa ir nulles budžets, kas paredz aptuveni 20 miljonu eiro ietaupījumu katru gadu, maksimāli izvērtējot, ko iespējams izņemt no valsts budžeta bāzes, kur katru gadu lielākā daļa izdevumu tiek automātiski turpināti, īsti nevērtējot, vai šādi izdevumi ir nepieciešami un attaisnojami.
Secinājumi
Kopumā visi augstākminētie pasākumi potenciāli dod aptuveni 340-360 miljonus eiro, ar ko pilnīgi pietiek, lai nosegtu JKP prioritāros darbus (“3x500”, minimālā pensija 200 eiro), un tas vēl nemaz neietver "dividendes", ko dos nopietna cīņa pret korupciju, efektīva/moderna ierēdniecība un nodokļu nomaksas maksimāla vienkāršošana.
Pasaules bankas “Doing Business 2018” vērtējums vēl pirms nodokļu reformas norādīja, ka Latvijā nepieciešamas vidēji 168 stundas gadā, lai veiktu nodokļu nomaksu: tas ir trīs reizes ilgāks laiks salīdzinājumā ar Igauniju (50 stundas) un krietni vairāk nekā Lietuvā (109 stundas). Pēc reformas “uzlabojumiem” šī atpalicība no kaimiņiem, visticamāk, vēl vairāk palielināsies.
Svarīgi piebilst, ka neapliekamā minimuma palielināšana ir būtiska, lai samazinātu nodokļu slogu zemām algām un pensijām un tām mājsaimniecībām, kam nav apgādājamo. EK skatījumā, mazo algu saņēmējiem nodokļi joprojām ir pārāk lieli. Lai gan EK ir aicinājusi Latviju samazināt darbaspēka nodokļus mazajām algām jau kopš 2012. gada, tie pēc “nodokļu reformas” joprojām saglabājas stipri virs vidējā ES līmeņa un ir augstākie Baltijā. Mērķtiecīga iedzīvotāju ienākumu audzēšana, manuprāt, ir viens no izskaidrojumiem, kā igauņiem jau trešo gadu ir izdevies panākt pozitīvu migrācijas bilanci.
Tomēr nodokļu pasākumi ar grūtībām aizsniedzas līdz zemākajiem ienākumiem, jo šajā sektorā ir vairāk bezdarbnieku, zemu algu un pensiju saņēmēju, kuri jau tā neizmanto sev pienākošos neapliekamos minimumus, it īpaši, ja ir apgādājamie. Atvieglojumi par apgādājamajiem, lai tie darbotos arī zemo ienākumu sektorā, būtu jāpārnes uz bērnu pabalstu sistēmu, kā tas ir Lietuvā.
Saskaņā ar BICEPS novērtējumu par nodokļu reformu, būtiska daļa no viszemāko ienākumu saņēmējiem negūst no neapliekamo minimumu pieaugumiem: aptuveni 65 000 vai 32% no personām ar apgādājamajiem pilnībā neizmanto atvieglojumus. Tie kopumā ir aptuveni 30 miljoni eiro, ko neizmanto tieši zemo ienākumu grupas.
Jāatzīst, ka cerība sakārtot sociālo pabalstu saimniecību bija L. Straujumas valdības laikā, lēmumiem par pamatu ņemot apjomīgo un dārgo Pasaules bankas izstrādāto pētījumu “Latvija: kurš ir bezdarbnieks, ekonomiski neaktīvais un trūcīgais?”, tomēr tā laika Finanšu ministrijas saimnieki J. Reirs un A. Ašeradens savu politisko kapitālu izlēma izmantot cīņā par solidaritātes nodokli, bet Satiksmes ministrijā “smagi” sprieda, kā pamatot plānotos viena miljarda tēriņus nelietderīgai dzelzceļa līnijas Rīga – Maskava elektrifikācijai.
Esmu pārliecināts, ka JKP “Rīcības plāns – 500!” ir kolosāla iespēja ekonomiku padarīt konkurētspējīgāku un dot ekonomikai “vitamīnu”, būtiski samazinot darbaspēka izmaksas, kā arī strauji mazinot augsto nevienlīdzības līmeni. Patiesībā – sākt atdot cilvēkiem viņiem nolaupīto labklājību.
