Piemēram, 2 m platu veģetācijas buferjoslu ierīkošana ūdensteču un ūdenstilpju krastos, kā arī gar meliorācijas sistēmu novadgrāvjiem, kurā nenotiek lauksaimnieciskā darbība, samazina slāpekļa noteci par 30% un fosfora noteci par 20%.
Arī tā dēvēto ziemas “zaļo zonu” vai rugāju lauku uzturēšana nodrošina lauksaimniecībā izmantojamās zemes augsnes virskārtas aizsardzību pret augsnes degradācijas procesiem, saglabājot augsnēs organiskās vielas un samazinot slāpekļa un fosfora noteci uz virszemes ūdeņiem.
Lauksaimnieciskā piesārņojuma samazināšanai var izmantot arī videi draudzīgu lauksaimniecības meliorācijas sistēmu pārbūvi un atjaunošanu, kas mazina slāpekļa un fosfora noteci uz virszemes ūdeņiem.
Kā vienu no piesārņojuma mazināšanas līdzekļiem Jānis Šīre minēja arī sedimentācijas baseinu izveidi, kuros notiek dabiskās pašattīrīšanās procesi - liela daļa slāpekļa un fosfora savienojumi tiek izmantoti ūdensaugu zaļās masas pieaugumam, tādējādi samazinot izšķīdušo barības vielu daudzumu ūdenī, kas no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm nonāk ūdenstilpēs.
“Projektējot atjaunojamas vai pārbūvējamas ūdensnotekas vai novadgrāvjus, uz gultnes var atstāt lielos akmeņus un veidot akmens krāvuma krācītes, kurās ūdenim plūstot cauri, notiek filtrācija un samazinās slāpekļa un fosfora notece. To samazina arī līkumainu ūdensnoteku gultņu veidošana, piemēram, atjaunojot vecās gultnes posmus vai veidojot jaunus līkumus. Šādi paņēmieni neprasa lielus ieguldījumus. Ņemot no dabas, tai ir arī jāatlīdzina, vismaz izturoties pret to saudzīgi, ” uzsvēra Šīre.
