Atzīmējot Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībnieka Gunāra Astras 85. dzimšanas dienu, Latvijas Okupācijas muzejs aicina uz priekšlasījumiem par mūsdienu situāciju muzejā memoriālā "Perma – 36". Tā pagājušā gadsimta 70. gadu pirmajā pusē un 80. gadu sākumā bija viena no Gunāra Astras ieslodzījuma vietām. Pasākums notiks piektdien, 21. oktobrī plkst. 16.00 Okupācijas muzejā, Raiņa bulvārī 7.
Nometne "Perma – 36" ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja no 1946. gada līdz pat 1988. gadam. Tās stingrā režīma iecirknī bija ieslodzīti vismaz astoņi latviešu politieslodzītie, bet Gunārs Astra — sevišķā režīma iecirknī. Viņu arestēja 1961. gadā un notiesāja ar 15 gadiem "labošanas darbu" nometnēs par pret komunistisko aģitāciju un sakaru uzturēšanu ar amerikāņu diplomātiem.
1994. gadā nometnes kompleksā tika izveidots Politisko represiju vēstures memoriālais muzejs "Perma-36". Šī gada oktobrī Okupācijas muzeja vēsturniece Lelde Neimane un LU SZF Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieki programmas ERA.NET RUS+ projekta "LIVINGMEMORIES" ietvaros devās uz Permu. Viņi apmeklēja Politisko represiju memoriālu. "Perma-36" ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies Staļina režīma ieslodzījuma nometne Krievijā. Pērn Permas "Memoriāla" radītais muzejs pārgāja valsts īpašumā. Jaunā muzeja koncepcija runā tikai par ieslodzījuma nometņu sistēmu, nevis politieslodzītajiem un Staļina represijām. Priekšlasījumā ekspedīcijas dalībnieki dalīsies iespaidos par redzēto, rādīs nesen tapušās fotogrāfijas un videomateriālus.
Sarīkojumā piedalīsies arī Dr. hist. Ritvars Jansons, kurš 2003. gadā viesojās Permā. R. Jansons skaidros nometnes "Perma-36" izveidošanas cēloņus, kā arī stāstīs par latviešu politieslodzīto Gunāra Astras un Jura Ziemeļa nometnē sarakstīto un barakas grīdā paslēpto vēstījumu nākotnei. Tajā rakstīts par politieslodzīto stāvokli nometnē, kā arī ietverts zīmēts nometnes plāns. Šo vēstījumu stikla zāļu pudelītē atrada 30 gadus vēlāk – 2002. gadā, kad memoriālā muzeja vajadzībām restaurēja dzīvojamo baraku.
1983. gada 15. septembrī G. Astru vēlreiz arestēja. Lietu izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas viņu atzina par vainīgu "pretpadomju aģitācijā un propagandā". Īpaša nozīme bija viņa runai — 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākās tiesas sēdē teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot." Šī runa, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka Latvijas valsts neatkarības ideja bija dzīva visu padomju varas periodu.
Tiesa piesprieda G. Astram 7 gadus ieslodzījumu sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, 5 gadus izsūtījumā, kā arī atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu. Tā G. Astra 1984. gada 6. martā otro reizi nonāca Permā.
1987. gada decembrī PSRS Augstākā tiesa atzina, ka vairākas apsūdzības G. Astras lietā nav pietiekami pierādītas, tādēļ nolēma samazināt G. Astram piespriesto ieslodzījuma termiņu no 7 gadiem uz 5 gadiem, bet izsūtījumu atcelt. Savukārt 1988. gada janvārī G. Astra tika amnestēts un 1. februārī atbrīvots no ieslodzījuma. 1988. gada 6. aprīlī Gunārs Astra Ļeņingradā mira. Šogad 22. oktobrī viņam apritētu 85 gadi.
Inese Krieviņa
Latvijas Okupācijas muzeja
Sabiedrisko lietu vadītāja
