DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
16. jūlijā, 2013
Lasīšanai: 5 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Tieslietas

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Nagla pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2013.gada 16.jūlijā pasludināja spriedumu lietā Nagla pret Latviju, atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 10.panta (tiesības uz vārda brīvību) pārkāpums.

Iesniedzēja Tiesā sūdzējās par Konvencijas 8.panta (tiesības uz privāto dzīvi) un 10.panta pārkāpumu Latvijā, uzskatot, ka Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas pārvaldes 2010.gada 11.maija vakarā viņas dzīvesvietā veiktās kratīšanas un izņemšanas rezultātā notika nepamatota iejaukšanās viņas kā žurnālistes tiesībās uz vārda brīvību, kā arī viņas privātajā dzīvē. Iesniedzēja apgalvoja, ka kratīšana bija saistīta ar viņas profesionālo darbību, un tās mērķis bijis noskaidrot viņas informācijas avotu Latvijas televīzijas raidījumā De facto sniegtajai informācijai par datu iegūšanu no Valsts ieņēmuma dienesta Elektroniskās deklarēšanās sistēmas un šo datu vēlāku publiskošanu. Iesniedzēja sūdzējās arī par kratīšanas veidu un tās tiesiskā pamatojuma trūkumu.

Kratīšana iesniedzējas dzīvesvietā notika pamatojoties uz 2010.gada 11.maija Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas pārvaldes kriminālprocesa ietvaros pieņemto lēmumu, kuru tajā pašā dienā bija apstiprinājusi Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurore, bet nākamajā dienā – Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesis. Kratīšanas rezultātā tika izņemts iesniedzējas privātais dators un citi datu nesēji.

Tiesa nolēma vērtēt augšminētās iesniedzējas sūdzības Konvencijas 10.panta kontekstā.

Procesa ietvaros iesniedzēja lūdza Tiesu atlīdzināt tiesāšanās un pasta izdevumus (aptuveni 18 000 eiro), kā arī morālo kaitējumu 50 000 eiro apmērā. Augšminētās iesniedzējas prasības Tiesa apmierināja daļēji, piešķirot 10 000 eiro kā kompensāciju par tiesāšanās izdevumiem un 10 000 eiro kā morālā kaitējuma atlīdzību.

Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējas sūdzība nav izskatāma pēc būtības, jo iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, viņa nebija Satversmes tiesā apstrīdējusi attiecīgo Kriminālprocesa likuma normu, kas neparedzēja žurnālistu kriminālprocesuālās imunitātes, konstitucionalitāti, kā arī speciāla regulējuma par kratīšanu žurnālista darba/dzīves vietā trūkumu. Tiesa, atsaucoties uz tās secinājumiem lietās Liepājnieks pret Latviju, Savičs pret Latviju un Mihailovs pret Latviju, norādīja, ka Satversmes tiesa nebija kompetenta vērtēt tiesiskā regulējuma trūkumu vai lemt par normas piemērošanu vai iztulkošanu.

Vērtējot valdības apgalvojumu, ka iesniedzējas dzīvesvietā veiktās kratīšanas mērķis bija pierādījumu iegūšana ierosinātajā kriminālprocesā, nevis žurnālista informācijas avota noskaidrošana, kurš amatpersonām jau tajā brīdī bija zināms, Tiesa norādīja, ka augšminētais apstāklis neizslēdza Konvencijas 10.panta piemērošanu, jo neapstrīdams palika fakts, ka kratīšana un izņemšana tika veikta uz plaši definēta lēmuma par kratīšanu pamata, kā rezultātā varēja tikt atklāti citi iesniedzējas kā žurnālistes informācijas avoti.

Tiesa piekrita valdības argumentam, ka iesniedzējas dzīves vietā veiktajai kratīšanai bija tiesisks pamats – Kriminālprocesa likuma 180.pants, kas nodrošināja pietiekamas procesuālās garantijas, īpaši ņemot vērā izmeklēšanas tiesneša kompetenci atzīt kratīšanu par prettiesisku un tās rezultātā iegūtos pierādījumus par nepieļaujamiem post factum.

Tāpat, pretēji iesniedzējas apgalvotajam, Tiesa atzina, ka apstrīdētajai darbībai bija likumīgs mērķis – noziedzīga nodarījuma novēršana un citu personu tiesību aizsardzība.

Tomēr Tiesas ieskatā, kratīšana nesamērīgi iejaucās iesniedzējas tiesībās uz vārda brīvību, jo amatpersonas nebija sniegušas pietiekamu pamatojumu nepieciešamībai veikt kratīšanu neatliekamības kārtībā. Augšminētos trūkumus nenovērsa arī izmeklēšanas tiesneša īstenotā pēckontrole nākamajā dienā pēc kratīšanas un izņemšanas. Tiesa īpaši uzsvēra, ka žurnālista tiesības neizpaust savu informācijas avotu bija nevis privilēģija, kuru jebkurā brīdī varēja atņemt, bet gan tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa, pret kuru bija jāizturas ar vislielāko rūpību. Turklāt žurnālista vārda brīvības aizsardzības pakāpi neietekmē šaubas par viņa informācijas avota rīcības tiesiskumu.

Fakti lietā Nagla pret Latviju

Preses kontaktiem:
Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments
Preses un informācijas nodaļa
Tālr.: (+371) 67016 272
Fakss: (+371) 67828 121
E-pasts: media@mfa.gov.lv
Mājas lapa: www.mfa.gov.lv

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU