Šis rīts mums pienāks bez Imanta Ziedoņa. Tas ir liels zaudējums visai tautai, un šajā traģiskajā brīdī savās domās esmu kopā ar Imanta Ziedoņa sievu Ausmu, viņa ģimeni un draugiem.
Ziņa par Ziedoņa aiziešanu smeldz, dedzina, nepārliecina. Viņa rakstītais, teiktais un paveiktais ir lielāks par cilvēka dabu un dzīvāks par aiziešanu. Viņš ir kļuvis par bērnības krāsaino daļu bērniem un aicinājumu pārdomāt un ieskatīties sevī ikvienam no mums. Viņš reizēm klusi un iekšup vērsti, reizēm — skaļi un nikni ir spējis visiem sadzirdami pateikt, ko nozīmē būt latvietim un savas zemes patriotam. 1990.gadā, balsojot par Neatkarības deklarāciju, viņš sekoja savai sirdsapziņai un pildīja cilvēciskāko no pienākumiem — darīja visu, kas ir paša spēkos, lai Latvija kļūtu brīva un neatkarīga.
Viņš vienmēr ir aizstāvējis Latviju, bijis draugs bērniem, acīgs vērotājs no malas, kaismīgs dalībnieks epicentrā, izcils rakstnieks, dzejnieks, viņš ir bijis doma un gars. Un to visu viņš ir darījis viegli, spēlējoties.
Tā Ziedonis spēlējas, spēlējas, līdz sāk spēlēt. — Pūt, pūt! Pūt vēl! Vai tu izpūti jau visu? — Nē, man vēl iekšā vajag būt. — Tad pūt!
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa
