DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
02. novembrī, 2011
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Atklātā vēstule
TĒMA: Politika
4
4

Attieksmē pret latgaliešu valodu padomju varas okupācija vēl nav beigusies. Pārdomas pēc 30.oktobra LNT raidījuma "Top10"

FOTO: Saeima

Kļūdās tie, kuri domā, ka latgalieši savas tiesības atceras tikai pirms vēlēšanām, aģitējot balsis, un ka šis jautājums ir izdevīgs tikai atsevišķu politiķu personiskās karjeras veidošanā – mēs neatlaidīgi strādājām un strādāsim, lai Latvijā tiktu ievēroti valsts pamatlikumi un tiktu saglabātas nacionālās vērtības.

Tāpēc izsaku aicinājumu latviešu tautai, politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem – beigsim uzturēt savstarpējās nesaprašanās radītos stereotipus, beigsim latvietis latvieti apsaukāt par "čiuli" vai "čangali". Un slimīgi nemeklēsim patiesajā latviskumā citu valstu slēptās intereses. Ticu, ka spēsim atrisināt šo jautājumu pēc savstarpējas izpratnes un taisnīguma principiem, nerīkojot piketus un neaicinot Eiropas ekspertus arī šajā jautājumā, lai mazinātu gadu desmitiem radītās netaisnības. Latgales latvieši savas slāpes pēc taisnīguma un likumīgām tiesībām pilnvērtīgi lietot senču nosargāto latviešu valodu nekad nav pārvērtuši pretvalstiskā darbībā.

Latgaliska runa no Saeimas tribīnes ir pašcieņas jautājums, nevis lēta populisma meklējumi. Protams, reizē tā ir arī iespēja pievērst visas Latvijas sabiedrības uzmanību dramatiskajai Latgales latviešu (latgaliešu) valodas situācijai. Ir jāpanāk reāla rīcība atbilstoši Valsts valodas likumā noteiktajam: valsts nodrošina latgaliešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Šodien ir skaidrs, ka Latvijas valstī šī apņemšanās netiek pildīta. Tā vietā, lai cienītu šo pienākumu, Latgales latviešiem tiek pārmesta bīstami nevalstiska domāšana un parādās bērnišķīgi pārmetumi par šķeltnieciskumu. Tajā pašā laikā kā pretarguments šai nostājai latgaliešu valodas tiesību aizstāvjiem nepārtraukti tiek vaicāts: "Kas jums aizliedz realizēt likumā pieņemtās normas?"

Un īstenībā – nekas. Neviens Latvijas Satversmes teikums, neviens Saeimas kārtības ruļļa vai likuma pants nevar aizliegt runāt latviski, lai arī likumā latgaliešu rakstu valoda ir nosaukta par valsts valodas paveidu, tomēr tās gramatiskos nosacījumus ir apstiprinājis Valsts valodas centrs jau 2007.gadā (pirms tam spēkā bija 1929.gada ortogrāfija, kuras lietošanu valodnieki joprojām neizslēdz). Lūgums arī žurnālistiem cienīt šo valodnieku veikto darbu un latgalisko tekstu rakstīt latgaliski nevis pēc principa "jo smieklīgāk, jo labāk".

Negribētos ticēt, ka savā valstī pat latvietis vairs nevar atrast taisnību. Neticu, ka mūsu valsts ir tik bagāta, lai vieglprātīgi atļautos zaudēt svarīgu (senāko) latviešu valodas daļu – latgaliešu rakstu valodu.

Kāpēc patiesā latviešu valodas vērtību bagātība tiek noklusēta? Kāpēc Latgales latvieši tiek diskriminēti no pašu latviešu puses tikai valodas īpatnību dēļ? Varbūt tomēr pienāks laiks, kad atbrīvosim mūsu valsti no gadu desmitu radītiem netaisnības stereotipiem un sāksim valsts attīstības ceļu uz visiem latviešiem vienādu tiesību pamatiem.

Atkal un atkal no paaudzes paaudzē latgalieši ir spējuši celties taisnības meklējumos, kuros ir jāatrod dvēseles un gara spēki uz gadu desmitiem radītajām aplamībām un augstprātību atbildēt ar neatlaidīgu, nesavtīgu darbu savas tautas nākotnes interesēs.

"Nav cita īstāka latviskuma Latgalē kā latgaliskums."

Nav arī tā, ka visi pārnovadnieki (kurzemnieki, zemgalieši, vidzemnieki) negrib dzirdēt Latgales latviešu valodu. Viņu ticība gaišai Latvijas nākotnei ir nesaraujami saistīta ar latgaliešu aicinājumiem nodrošināt Latgales latviskuma nosargāšanu un attīstību. Nav cita īstāka latviskuma Latgalē kā latgaliskums.

Mēs nevaram iet "katrs savu ceļu", atstājot pusi latviešu valodas likteņa varā. Mums kopā ir jāiet uz priekšu kopīgajā valstiskuma attīstībā un kopīgi jāsargā latviešu valoda un abas tās literārās tradīcijas. Mēs nedrīkstam atgriezties atpakaļ pie savulaik cietsirdīgi izteiktā, "lai vitebskieši palīdz sev paši".

Gandrīz pirms simts gadiem tika izveidota Latvijas valsts. Toreiz apvienošanās ar pārējiem latviešiem nāca kā liels cerību stars, saglabājot savas tradīcijas un iespēju runāt latviski, tika dota iespēja attīstībai kopējā valsts darbā. Padomju varas laikā latgaliskais tika aizliegts – nedrīkstēja runāt, lasīt, rakstīt, mācīt Latgales latviešu (latgaliešu) valodu. Un tagad, kad pagājuši divdesmit neatkarības gadi, mums ir jātiekas ar traģisko faktu, ka Latgales latvietis pat savā valstī joprojām nav brīvs lietot savu valodu. Tā ir neizbēgamā trimdinieka sajūta, kas noteikti neļauj pilnvērtīgi dzīvot un nerada lojālu attieksmi pret procesiem, kas šobrīd risinās mūsu valstī.

Neatkarīgās Latvijas atjaunošana notikusi, bet šajā laikā praktiski Latgales latviešu valoda balstījusies tikai uz atsevišķu patriotu entuziasma spēkiem. Šo situāciju ir iespējams pakāpeniski mainīt. Mēs prasām no valsts puses tikai godīgu attieksmi un atbildīgu rīcību, un paši nekritīsim izmisumā – par spīti šī laika grūtībām un atsevišķu balsu brīžiem šķietamai bezspēcībai pret aprobežotajiem padomju gadu radītajiem stereotipiem un bailēm pašiem no sava latviskuma.

Latgales latviešiem ir sapnis, kas dziļi sakņojas ticībā neatkarīgai un brīvai latviešu valstij. Vai tiešām tas ir tikai sapnis, ka mūsu nācija kādu dienu piecelsies un īstenos dzīvē šo pašsaprotamo patiesību: ka visi latvieši savā valstī ir vienlīdzīgi un ka latviešu valoda (neatkarīgi no tā, vai tās rakstu tradīcija veidota uz vidusdialekta vai augšzemnieku dialekta pamata) ir atzīstama par valsts valodu? Vai tas ir sapnis, ka kādu dienu latvietis sapratīs latvieti – ne tikai latgalietis pārnovadnieku, bet arī otrādi? Vai tas ir sapnis, ka mūsu bērni reiz dzīvos valstī, kurā viņi varēs mūsu izveidotajā izglītības sistēmā pilnvērtīgi apgūt latviešu valodu, un ka par viņiem nespriedīs tikai pēc viņu valodas izloksnes, akcenta, dialekta vai valodas paveida, bet gan pēc personības un domas spēka?

Ja Latvija grib būt attīstīta un progresīva valsts, tad tai ir jāatrisina nu jau gandrīz simts gadus slēptais jautājums. Tikai tā mēs varēsim nodrošināt, ka Latvijas valsts teritoriju nedalāmi veido Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale.

Nobeigums. LNT raidījumā tika nekorekti izteikts salīdzinājums Valsts valodas likumā noteiktajam valsts valodas paveidam (latgaliešu rakstu valodai) un atsevišķām (Limbažu, ventiņu u.c.) izloksnēm – šeit jāatzīmē, ka latgaliešu rakstu valoda līdzīgi kā latviešu literārā valoda ir tapusi uz daudzu Latgales valodas izlokšņu bāzes un ir uzskatāma par otru latviešu valodas literāro tradīciju, nevis reducējama līdz vienas izloksnes līmenim.

Sociolingvistes un Saeimas deputātes I.Druvietes raidījumā izteiktās bažas par "Reģionālo valodu hartu" ir pilnīgi atsevišķs temats. Ja ir bailes no kāda Eiropas dokumenta ratificēšanas, tad nevajag šīs bailes automātiski pārnest uz visiem latgaliešiem. Varbūt tomēr var atrast kompromisu, lai latgaliešiem būtu kaut vai nelielas tiesības pašu valstī. Jāatzīmē, ka šobrīd krievu valoda par valsts līdzekļiem jau tiek mācīta skolās, tiek veidoti raidījumi valsts televīzijā un radio, nemaz nerunājot par privātajiem un kaimiņzemes plašsaziņas līdzekļiem.

Valstī ir minoritāšu skolas, bet nav nevienas latgaliešu skolas, jo neesam minoritāte, ne arī kādas citas valsts piederīgie, un latviešu valodas programmās (arī Latgalē) latgaliešu valodas jautājums tiek apskatīts tik epizodiski, ka tas neveicina sapratni latviešu vidū.

Kopā gaidīsim tautas skaitīšanas rezultātus un tad meklēsim tālākos risinājumus likumā noteiktajai Latgales latviešu valodas saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai vai vismaz iespējai to lietot bez nemitīgiem aizrādījumiem un bez liekas ažiotāžas.

 

Rakstā izmantoti Martina Lutera Kinga runas (1963.g. 28.augusts) motīvi.
Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU