Uztura līgums. Kas jāņem vērā, to noslēdzot

Uztura līguma jēdziens

Civillikuma 2096.pants nosaka, ka "ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi". Klasiskākā un visbiežāk sastopamā mantiskā vērtība ir nekustamais īpašums, kas dod pietiekamu pamatu uztura devējam pildīt savus ar līgumu uzņemtos pienākumus.

Uztura līgumā uzturu var pielīgt ne tikai sev, bet arī par labu kādai trešajai personai. Tādā gadījumā arī šai personai ir jāpiedalās līguma noslēgšanā. Ja uztura saņemšana ir pielīgta vairākām personām, tad tas jādala līdzīgās daļās. Savukārt, ja kāds no uztura ņēmējiem nomirst, tad viņam piekrītošais uzturs nepāriet pārējiem uztura ņēmējiem (ja vien tas nav īpaši atrunāts uztura līgumā).

Uztura līgumu parasti slēdz bez termiņa ierobežojuma – līdz uztura ņēmēja nāves dienai, taču pastāv tiesība šādu līgumu slēgt arī uz noteiktu laika periodu. Nereti līguma termiņš tiek noteikts, iepriekš līdzējiem aprēķinot iespējamo valsts nodevas par īpašumtiesību reģistrēšanu apmēru. Valsts nodevas apmērs ir atkarīgs no tā, vai uztura līgums ir beztermiņa vai noslēgts uz konkrētu laika periodu.

Kas ietilpst uzturā, un cik lielam tam jābūt

Praksē visbiežāk nākas sastapties ar gadījumiem, kad līgumā tiek norādīta tikai naudas summa, kādā apmērā uzturs tiek dots, bet netiek precīzi definēts, kas uzturā ietilpst. Tas var izraisīt starp pusēm strīdus, ja uztura ņēmējs uzskata, ka uzturs netiek nodrošināts, uzskatot, ka uzturs nenozīmē tikai naudas došanu.

Civillikums paredz, ka uzturā ietilpst ne tikai pārtika un miteklis, bet arī apģērbs un kopšana. Gadījumos kad uztura ņēmējs ir nepilngadīga persona, tad uzturā ietilpst arī viņa skološana un audzināšana. Tas, ka uztura līgumā ir norādīts viens uztura devējs, nenozīmē, ka viņam tieši personīgi ir jānodrošina uztura došana (t.i., viņam nav pašam jāpērk pārtika, jāved pie ārsta u.tml.), uztura devējs to var deleģēt arī citām personām. Šādos gadījumos uztura ņēmējs nav tiesīgs vienpusēji atkāpties no līguma, kā iemeslu minot uztura devēja personīgu uztura nenodrošināšanu uztura ņēmējam.

"Diemžēl Latvijā neviens normatīvais akts nenosaka, cik lielam ir jābūt minimālajam uztura apmēram – tātad līdzējiem pašiem par to ir jāvienojas."

Lai izvairītos no liekām neskaidrībām, uztura līgumā ieteicams norādīt, ko tieši līdzēji uzskata par uzturu un kādā apmērā tas tiek dots, piemēram, vai uztura devējam ir pienākums segt komunālo pakalpojumu izdevumus par mitekļa izmantošanu vai ne. Ja jā – tad, cik lielā apmērā. Tāpat uztura ņēmēju – vecu cilvēku - labad būtu labi, ja līgumā atrunātu medicīniska rakstura jautājumus – vai pērk zāles, apmaksā ārstēšanos, nogādā pie ārstiem.

Diemžēl Latvijā neviens normatīvais akts nenosaka, cik lielam ir jābūt minimālajam uztura apmēram – tātad līdzējiem pašiem par to ir jāvienojas. Līdzēji var vienoties arī par uztura apmēru, kas ir daudzreiz mazāks par valstī noteikto minimālo algu vai iztikas minimumu. Pie uztura devēja īpašumtiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā nostiprinājuma lūgumam ir jāpievieno pašvaldības, kurā dzīvo uztura ņēmējs, izsniegta izziņa par iztikas minimumu.

Ko der atcerēties, slēdzot uztura līgumu

Vispareizāk būtu uztura līgumu slēgt pie zvērināta notāra kā notariālo aktu. Tas ir visdrošākais no apliecinājumiem, jo, apliecinot līgumu, zvērināts notārs noskaidros uztura ņēmēja un uztura devēja gribu un to ietvers līgumā. Zvērināts notārs nedarbojas kādas puses interesēs, jo viņš ir neitrāla persona, kura palīdz abām pusēm.

Viņš arī pārbaudīs līdzēju identitāti, rīcībspēju un nepieciešamības gadījumā arī pārstāvības tiesības (ja kāda no pusēm rīkosies uz pilnvaras pamata). Tāpat līdzēji tiks informēti par līguma noslēgšanas sekām un tiesu praksi. Ja zvērinātam notāram radīsies pamatotas šaubas, ka kāda no pusēm nav rīcībspējīga vai nesaprot darījuma būtību un tā sekas, viņš līgumu apliecināt atteiks.

Parakstītais uztura līguma viens oriģināls glabāsies zvērināta notāra arhīvā, kas nodrošinās, ka gadījumā, ja kāda no pusēm nozaudē savu līguma eksemplāru, ir iespējams saņemt notariālā akta izrakstu. Šāda iespēja nepastāv, ja uz līguma tiek apliecināti tikai līdzēju parakstu īstumi, jo tādos gadījumos pie zvērināta notāra nepaliek līguma eksemplārs.

Uztura devējam, noslēdzot uztura līgumu, būtu nepieciešams noskaidrot, vai un kādas parādsaistības ir uzņēmies uztura ņēmējs. Tas nepieciešams tādēļ, ka gadījumā, ja uztura ņēmējs nevarēs nokārtot uzņemtās saistības, kreditors savus prasījumus varēs vērst arī pret nekustamo īpašumu, ko uztura ņēmējs atsavinājis uztura devējam. Taču tas ir tikai tādā gadījumā, ja saistības uztura ņēmējam ir radušās pirms uztura līguma noslēgšanas. Ja parādsaistības rodas pēc uztura līguma noslēgšanas, tad piedziņu vērš uz uzturu un pārējam uztura ņēmējam faktiski piederošajām mantām. Atšķirībā no dāvinājuma līguma, kad neatraidāmie mantinieki pret apdāvināto var vērst savus prasījumus, uztura līguma gadījumā šādas iespējas tiem nepastāv.

Gadījumos kad uztura devējs atsakās dot uzturu, likumdevējs ir paredzējis uztura ņēmējam nodrošinājumu. Ja pretī uzturam tiek nodots nekustamais īpašums, tad zemesgrāmatā vienlaicīgi ar uztura devēja īpašumtiesību reģistrēšanu tiek nostiprināta arī ķīlas tiesība uztura vērtībā. Uztura ikreizējo vērtību aprēķina, kapitalizējot viena gada devumu vērtību ar likumiskajiem procentiem, kas pašlaik ir 6 procenti. Pašreizējā prakse rāda, ka lielākoties ķīlas vērtību aprēķina, ņemot vērā uztura vērtību nevis vienā gadā, bet gan desmit gados, citādi tā sanāk neadekvāti zema.

"Gan uztura devējs, gan uztura ņēmējs var vienpusēji atteikties no līguma, ja tam par pamatu ir svarīgi iemesli. "

Tā kā valstī situācija ir mainīga, notiek dažādi ekonomiskie procesi, uztura līgumā ieteicams atrunāt, kādos gadījumos uztura ņēmējs un uztura devējs var prasīt uztura (naudas izteiksmē) pārrēķinu. Piemēram, ja valstī ir palielinājušies/samazinājušies inflācijas radītāji. Tāpat ir jāatrunā, cik bieži to var darīt, - reizi gadā vai citā laika periodā, kā arī – ar kādiem dokumentiem tas jāpamato.

Ja uztura ņēmējs sastāv reģistrētā laulībā un nekustamais īpašums iegūts laulības laikā, tad uztura līguma noslēgšanai ir nepieciešama otra laulātā rakstiska piekrišana. Ja nekustamais īpašums iegūts laulības laikā, bet bezatlīdzības ceļā, piemēram, kā mantojums vai dāvinājums, kā arī ja starp laulātajiem ir noslēgts laulības līgums par visas mantas šķirtību, tad laulātā piekrišana nav nepieciešama.

Nostiprinot uztura devēja īpašumtiesības, zemesgrāmatā jāmaksā valsts nodeva 2% apmērā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības vai no summas, ko iegūst no uztura maksājuma summas gadā reizinot ar 10 (uztura summa mēnesī x 12 x 10). Valsts nodevu maksā no tās summas, kas ir lielāka. Ja starp līdzējiem pastāv tuva radniecība vai laulība, tad valsts nodeva jāmaksā 0,5% apmērā. Laulību vai radniecību pierādošu dokumentu (laulības apliecība, dzimšanas apliecība) noraksti jāpievieno klāt nostiprinājuma lūgumam. Zemesgrāmatā ir jāsamaksā arī valsts nodeva par ķīlas tiesības nostiprināšanu un kancelejas nodevas. Visas nodevas ir iespējams samaksāt ar pārskaitījumu uz Valsts kases kontu vai ar norēķinu karti zemesgrāmatas nodaļā uz vietas.

Tā kā uztura līgums ir viens no atsavinājuma līguma veidiem, uztura līguma noslēgšanas gadījumā uztura devējs iegūst nekustamo īpašumu pret atlīdzību un viņam neveidojas ar nodokli apliekams objekts un iedzīvotāju ienākumu nodoklis nav jāmaksā.[1] Uztura līguma gadījumā nekustamo īpašumu nevis uzdāvina, bet atsavina. Tātad uztura devējam nav jāvēršas Valsts ieņēmumu dienestā, lai samaksātu nodokli par nekustamā īpašuma iegūšanu.

Ja ir noslēgts uztura līgums, tad uztura ņēmējs nevar pretendēt uz trūcīgas personas statusu - to paredz 30.03.2010. MK noteikumi Nr.299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu". Tātad, ja arī pēc pārējiem rādītājiem uztura ņēmējs atbildīs trūcīgai personai, viņš oficiāli par tādu nevarēs kļūt.

Civillikums paredz, ka uztura ņēmēja tiesība uz uzturu nav cedējama, tātad tā ir personiska tiesība un to var izmantot tikai pats uztura ņēmējs. Tāpat šo tiesību nav iespējams ne uzdāvināt, ne uztura ņēmēja nāves gadījumā mantot.

Ja pret uzturu atsavinātais nekustamais īpašums ir bijis arī uztura ņēmēja dzīvesvieta, kā arī viņš tajā turpina dzīvot, tad ieteicams uztura līgumā ietvert divus nosacījumus. Pirmais – uztura ņēmējs nekustamajā īpašumā ir tiesīgs dzīvot līdz sava mūža beigām; otrais – uztura devējs bez uztura ņēmēja rakstiskas piekrišanas nav tiesīgs nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, ieķīlāt vai kā citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Lai šie divi noteikumi būtu saistoši trešajām personām, tie ir jānostiprina zemesgrāmatā.

Uztura līguma izbeigšana

Uztura līgums beidzas ar uztura ņēmēja nāvi, bet ne ar uztura devēja nāvi. Ja nomirst uztura devējs, tad pienākums dot uzturu pāriet uz viņa mantiniekiem, kuri pieteikušies uz atstāto mantojumu un kuri par tādiem apstiprināti. Ja mantinieki nevēlas dot uzturu, tad viņiem ir jāatsakās no pilnīgi visa mantojuma. Civillikums neparedz iespēju mantot tikai kādu daļu no mantojuma masas.

Gan uztura devējs, gan uztura ņēmējs vienpusēji var atteikties no līguma, ja tam par pamatu ir svarīgi iemesli. Par šādiem iemesliem ir atzīstams katrs tāds apstāklis, kurš aiz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem neļauj turpināt noslēgtā līguma attiecības, piemēram, uztura devējs ir atstājis bezpalīdzīgā stāvoklī uztura ņēmēju. Šādos gadījumos tikai tiesa var izlemt, vai konkrētais iemesls var būt par pamatu vienpusējai līguma laušanai.

Ja tiesa uztura līgumu atceļ uztura devēja vainas dēļ, tad uztura ņēmējs ir tiesīgs atprasīt nodoto mantisko vērtību (arī nekustamo īpašumu), neatmaksājot saņemto uzturu. Īpašumtiesību atjaunošanas gadījumā tiek arī dzēsta uz nekustamo īpašumu nostiprināta ķīlas tiesība. Savukārt, ja uztura līgums tiek atcelts citā gadījumā, tad uztura devējs saņem atpakaļ visu jau nodoto uzturu (atskaitot likumiskos 6% procentus gadā) un nodod uztura ņēmējam saņemto mantisko vērtību.

Civillikuma 2106.pants nosaka, kādos gadījumos uztura līgumu neatceļ: 1) aiz tā iemesla, ka ciests pārmērīgs zaudējums; 2) tādēļ, ka uztura ņēmējam vēlāk dzimst bērni.  Tātad uztura līgumu nevar lauzt, ja, piemēram, uztura ņēmējs nodzīvo ļoti ilgu mūžu (kādu nebija paredzējis uztura devējs) un tādēļ dotais uzturs naudas izteiksmē pārsniedz nekustamā īpašuma vērtību, ko uztura devējs saņēmis, noslēdzot uztura līgumu.
 

[1] Valsts ieņēmuma dienesta 29.03.2012. uzziņa (par uztura līgumu). Pieejama: http://www.vid.gov.lv/ObjektsPopup.aspx?oid=76981&hl=1&type=15