1917. gada 9. un 10. maijā notikušajā Latgales kongresā latgalieši pateica, ka Vitebskas guberņā dzīvojošie latvieši ir daļa no latviešu tautas. Šādi lēmumi bija nepieciešami, jo vairāku gadsimtu garumā abas latviešu tautas daļas viena no otras bija administratīvi šķirtas. Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīve ritēja citādi nekā Latgalē, kas bija daļa no Vitebskas guberņas. Reģionam bija izveidojušās vairākas īpatnības, par tām plašāk rakstīts iepriekš rakstā "Latgales kongresam 100: priekšvēsture".
Revolūcija paver ceļu pārmaiņām
Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā sekoja politiskas un sociālas pārmaiņas. Revolūcija gāza imperatoru Nikolaju II no troņa, sekoja strauja Krievijas demokratizācija, tika atļauta politiskā, vārda un pulcēšanās brīvība. Pārmaiņas bija straujas, pastāvēja pārliecība, ka Krievijā attīstīsies demokrātija, boļševiku nākšanu pie varas neparedzēja. Radušies priekšnoteikumi bija labvēlīgi, lai īstenotos tautu pašnoteikšanās tiesības. Skanēja sauklis "Par brīvu Latviju brīvā Krievijā!". 1917. gada pavasarī nedz latgalieši, nedz pārējie latvieši vēl nerunāja par neatkarīgas Latvijas proklamēšanu, bija doma par Latvijas autonomiju, tai paliekot Krievijas sastāvā.
Pēc Februāra revolūcijas, izmantojot jaunās brīvības, gāza vecās varas struktūras Krievijā un veidoja demokrātiskas pašpārvaldes institūcijas. Savus kongresus sasauca ne tikai Latgales, bet arī Vidzemes un Kurzemes guberņu latvieši.
Kongresu sāk organizēt Pēterpilī
Latgales kongresa organizēšana aizsākās tūlīt pēc Februāra revolūcijas. Organizatoriskos darbus uzņēmās politiski aktīvie latgalieši, Latgales nacionālās kustības dalībnieki. Sanāksmes sagatavošanās darbi notika Pēterpilī, jo tur pulcējās vairums sabiedriski aktīvo latgaliešu.
1917. gada 25. martā (pēc vecā stila 12. martā) grupa Pēterpilī dzīvojošo Latgales latviešu, kopā 66 personas, sanāca, lai apspriestu jautājumu par Latgales nākotni. Jau šajā sanāksmē latgalieši pieņēma lēmumu par nepieciešamību Latgalei apvienoties ar pārējiem latviešu novadiem. Par šādu soli nobalsoja arī Latgales kongresa delegāti.
"Latgales latviešu pieņemtais lēmums – apvienoties ar pārējiem latviešiem un iegūt Latvijas autonomiju – bruģēja ceļu vēlākai Latvijas neatkarībai."
Tomēr latgaliešu vidū nebija vienprātības par nepieciešamību apvienoties ar Baltijas guberņu latviešiem. Pēterpilī notikušajā sanāksmē sadūrās divi redzējumi par Latgales tālāko ceļu – latgaliešiem jāapvienojas ar pārējiem latviešiem, kuru aizstāvēja garīdznieks Francis Trasuns ar domubiedriem, un ideja par Latgales autonomiju Krievijā, par šādu virzienu iestājās inženieris Francis Kemps ar domubiedriem. Vairums sapulces dalībnieku nobalsoja par Trasuna ieceri – apvienoties ar Baltijas guberņu latviešiem, paliekot Krievijas sastāvā. Asa viedokļu apmaiņa par Latgales nākotni notika arī latgaliešu presē.
Uz sanāksmi delegāti pulcējās Rēzeknē
Latgales latviešu pārstāvju sapulci jeb Latgales kongresu nolēma sasaukt Rēzeknē 1917. gada 9. un 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī). Kongresā piedalījās 232 delegāti, balss tiesības bija tikai Latgales latviešiem. Par sanāksmes delegātiem kļuva Latgales draudžu un pagastu pārstāvji, latgaliešu biedrību, strēlnieku un koloniju pārstāvji.
Latgales mazākumtautību pārstāvjiem kongresā netika piešķirtas balsstiesības, bet viņi tika aicināti viesu statusā. Kopumā kongresā kā aicinātie viesi piedalījās 118 personas, starp tām bija arī vēlākais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics.
Liecības par Latgales kongresa norisi glabā tā laika prese un dalībnieku atmiņas, kuras pierakstītas vairākus gadus pēc notikuma. Kongresa protokoli nav saglabājušies, tostarp pieņemtā rezolūcija, ir pieejami tikai tās noraksti.
Kongresu aizvadīja emocionālā gaisotnē, Rēzeknē pulcējās gan apvienošanās idejas piekritēji, gan tās pretinieki, notika arī sadursmes un uzbrukumi. Kongresu ievadīja svinīgs dievkalpojums Rēzeknes katoļu baznīcā, pēc dievkalpojuma dziedāja vēlāko Latvijas himnu.
Gājienā no baznīcas līdz kongresa norises vietai, plīvojot sarkanbaltsarkanajiem karogiem ar lozungiem, cauri pilsētai devās tūkstošiem cilvēku.
Latgales kongresa pirmās dienas sanāksmi aizvadīja kinoteātra "Diana" telpās. Par kongresa vadītāju ievēlēja F. Trasunu, viņam bija lieli nopelni kongresa sasaukšanā. Arī pēc Latvijas proklamēšanas Trasuns aktīvi iesaistījās politikā un iestājās par Latgales un latgaliešu interesēm.
Sanāksme iesākās ar apsveikuma runām, tām sekoja delegātu referāti. Tāpat kā Pēterpilī martā notikušajā latgaliešu sanāksmē, arī kongresā Rēzeknē sadūrās divi redzējumi par Latgales un visas Latvijas nākotni. F. Kempa ideja paredzēja Latgales autonomiju Krievijas sastāvā, bet F. Trasuns iestājās par visu latviešu apdzīvoto teritoriju administratīvu apvienošanos Krievijas sastāvā. Kā jau iepriekš tika atzīmēts, par neatkarīgas Latvijas proklamēšanu šajā laikā vēl nerunāja.
F. Kemps ar vairākiem domubiedriem pameta kongresu. Viņa aiziešanas iemesli skaidroti dažādi. Viena no versijām ir, ka viņam netika otru reizi dots vārds, viņš par to apvainojās un pameta kongresu. Kā aiziešanas iemesls minēts arī tas, ka F. Kempam un viņa atbalstītājiem nepatika, ka par sapulces vadītāju ievēlēja F. Trasunu, tāpēc sanāksmi pameta. Nesaskaņu rezultātā kongresu pameta 39 delegāti ar F. Kempu priekšgalā.
F. Kemps esot bijis arī pret mutisku vienošanos ar Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešiem un prasījis rakstveida līguma noslēgšanu, savukārt F. Trasuns neredzēja nepieciešamību šādam līgumam. Tiesa, gan nav īsti skaidrs, kā F. Kemps bija iztēlojies šo līgumu, kādiem tieši punktiem tajā vajadzēja būt un kam šis līgums būtu bijis jāparaksta.
Atmosfēra pie kinoteātra bija nokaitēta, vairāki delegāti piedzīvoja uzbrukumus un, baidīdamies par savu dzīvību, Rēzekni pameta. Kongresa darbību un galīgo lēmumu pieņemšanu pārcēla uz nākamo dienu, 10. maiju. Otrās dienas darbā nepiedalījās F. Kemps, viņa atbalstītāji un delegāti, kuri, baidīdamies par savu dzīvību, bija pametuši pilsētu. Vairāku delegātu nepiedalīšanās netraucēja pieņemt rezolūciju.
Kongress lemj – latviešiem jāapvienojas!
Latgales kongresa otrā diena norisinājās netālu no kinoteātra esošajā Rēzeknes tirdzniecības skolā. Mūsdienās šeit atrodas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskola. Sanāksmes rezultātā tika pieņemta astoņu punktu rezolūcija. Profesors Josifs Šteimans norādījis, ka kongresa lēmumiem nebija juridiska spēka, tie bija deklarācija par latgaliešu politiski aktīvās daļas vēlmēm.
Rezolūcijas pirmajā punktā latgalieši deklarēja – Vitebskas, Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīvojošie latvieši ir viena tauta. Šajā pašā punktā bija teikts, ka Latgales latviešu pārstāvji nolemj apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešiem, iegūstot autonomiju un paliekot Krievijas sastāvā. Šis lēmums ir nozīmīgs latviešu nācijas izveides procesā un arī turpmākajā ceļā uz neatkarīgu Latvijas valsti.
"Kongresā kā aicinātie viesi piedalījās 118 personas, starp tām bija arī vēlākais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics."
Latgaliešiem vienmēr nozīmīgs bijis rezolūcijas otrais punkts. Rezolūcijā bija teikts, ka pēc apvienošanās latgalieši paturēs savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu, saimniecības un zemes jautājumos. To, cik lielā mērā kongresā izteiktās vēlmes realizējās, noteica vēlākā Latvijas valsts politika. Tās veidošanā tikpat lielā mērā kā pārējo novadu pārstāvji piedalījās arī Latgales latvieši.
Latgales jautājums bija arī Satversmes sapulces darba kārtībā. No Latgales ievēlētie deputāti Latgales jautājuma risinājumu vēlējās redzēt konstitūcijas tekstā. Sākotnēji Latgales jautājumu risinājumu vēlējās iekļaut Satversmes pirmajā daļā, bet tika nolemts tos pārcelt uz otro daļu. Tomēr gala rezultātā konstitūcijas otro daļu nepieņēma vispār. Latgales specifiskajiem jautājumiem risinājumu centās rast caur citiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, pieņēma noteikumus, kas paredzēja tiesības Latgalē lietot latgaliešu valodu, katoļiem tik nozīmīgo 15. augustu, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus, Latgalē noteica par svētku dienu un brīvdienu.
Latgales kongresa rezolūcijā latgalieši apņēmās veidot ciešu sadarbību ar reģionā dzīvojošajām minoritātēm un respektēt viņu intereses.
Izveido Latgales Pagaidu zemes padomi
Latgales kongresa rezolūcija paredzēja izveidot Latgales Pagaidu zemes padomi. Šādas padomes izveidoja arī Kurzemes un Vidzemes guberņu latvieši. Šai padomei bija jāveido cieša sadarbība ar pārējo novadu padomēm, kopīgi strādājot pie Latvijas autonomijas idejas aizstāvēšanas un ieviešanas dzīvē, kā arī jāstrādā pie Latgales atdalīšanas no Vitebskas guberņas. Latgales Pagaidu zemes padomē bija paredzēji 60 locekļi, 36 vietas, vairākumu, paredzēja latviešiem, pārējās – Latgales mazākumtautību pārstāvjiem, krieviem, poļiem, ebrejiem.
Latgales Pagaidu zemes padome kopā ar pārējo novadu pašpārvaldes institūcijām līdzdarbojās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbā un veicināja Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī.
Vēstures grāmatās, runājot par ceļu uz neatkarīgu Latvijas valsti, 1917. gada 9. un 10. maijā notikušais Latgales kongress un tā lēmumi nereti tiek piemirsti, gluži tāpat kā Latvijas vēstures stāstā izpaliek arī citi Latgales vēsturē nozīmīgi notikumi. Nenoliedzami, pirms simts gadiem Rēzeknē Latgales latviešu pieņemtais lēmums – apvienoties ar pārējiem latviešiem un iegūt Latvijas autonomiju – bruģēja ceļu vēlākai Latvijas neatkarībai.
