Man atmiņā pats Atmodas sākums, kad krievu rakstnieks korejietis Anatolijs Kims viesojās Latvijā un man bija izdevība dažas stundas atrasties šīs personības starojuma laukā. Viņš ir viens no tiem, kura dzimtu locīja un lauzīja staļinisma režīms. Un varbūt tieši tas ļāva (lika) viņam citādi paskatīties uz dzīvi, cilvēkiem un sevi. Saprotams, viņa rakstītais režīmam bija svešs un biedējošs. Tādi rakstnieki varai pastāvīgi ir jātur acīs.
Es lasu Brigitas Strazdas jau sen pārtulkotās, bet diemžēl vēl neizdotās Kima grāmatas "Mans dzīves stāsts" manuskriptu un jūtos kā miljonāre, kurai pieder tāda privilēģija, kādas nav pat mūsu oligarhiem. Ja man būtu iespējas, es ar skubu izdotu šo grāmatu.
Manuprāt, tieši ar šādām grāmatām, kuras viegli var pārtapt lugās un filmās, mēs varētu godināt to piemiņu, kuri uz saviem pleciem iznesa pagājušo gadsimtu. Jo nepietiek tikai ar ziedu nolikšanu attiecīgajos datumos un runām par nodarīto netaisnību. Jautājums ir: vai es ar savu rosīšanos piemiņai kaut ko pienesu klāt vai gluži otrādi – atņemu nost?
Staļina režīms 1937. gadā ar korejiešiem izrīkojās tāpat, kā vēlāk, 1941. un 1949. gadā, to darīja ar latviešiem. Atšķirība tikai tā, ka korejiešus deportēja no austrumiem uz rietumiem, bet baltiešus pretējā virzienā.
Un tā, pateicoties režīma "rūpēm" par korejiešiem, Anatolijs Kims pasaulē nāk Kazahstanā. "Vardarbīgā pārvietošana bija kā tieša apsūdzība: tu esi vainīgs! Bet kur tava vaina? Līdz pat šim laikam tā arī nav noskaidrots, kādā noziegumā tika apsūdzēti Tālo Austrumu korejieši. Aptuveni trīssimt tūkstoši cilvēku devās izciest beztermiņa izsūtījumu, paslēpuši sirdī neskaidru vainas apziņu."
Vainas apziņa. Anatolijs Kims ir uzminējis to dīvaino dvēseles stāvokli, no kura represētie līdz pat šai dienai nav kļuvuši brīvi. Atmoda to nolika uz brīdi malā, bet vēlāk, kad valstī atkal sāka saimniekot, pareizāk būtu teikt – to izsaimniekot, tie paši kompartijas un komjaunatnes funkcionāri, dīvainā sajūta atgriezās.
Lasot Kimu, es atceros šo neskaidro vainas apziņu, kas saistījās ar mammas piekodinājumiem nerunāt par izsūtījumā pavadīto laiku. Līdz ar to klusēt arī par visu, kam kāds sakars ar pirmskara Latviju, maniem vecvecākiem un vēsturi. Mēs pat pie aizliegto cilvēku atdusas vietām devāmies slepus.
Anatolijs Kims literatūrā ienāca laikā, kad padomju konjunktūrai durvis bija plaši atvērtas, kamēr radošajiem meklējumiem un no socreālisma atšķirīgiem uzskatiem tās automātiski aizkrita ciet. Un tomēr viņš gāja uz savu sapni kā apmāts, un dīvainā kārtā liktenis ar sirdsgudru cilvēku rokām atvēra durvis viņa grāmatām, no kurām Brigitas Strazdas tulkojumā latviski gan ir izdota tikai viena – stāstu krājums "Lakstīgalas atbalss".
"Es centos notvert un literārā formā fiksēt visu to, kas atnāk reizē ar atsevišķu cilvēku un reizē ar viņu aiziet – un vairs neatkārtojas. Es vēlējos uzminēt neatkārtojamības likumu," grāmatā "Mans dzīves stāsts" saka rakstnieks. Mums ir tikai ļauts vēlēties uzminēt, un tas, ka mēs to nespējam, ir mūžīgās kustības dzinulis.
Tagad, kad par cilvēku un Dievu ir sarunāts un uzrakstīts tik daudz, laiks lasīt Kimu, pametot skatu pa labi un kreisi, kur visapkārt drūzmējas dažādu tautību daudzējādā ziņā mums tik līdzīgi un tomēr neatkārtojami cilvēki, kuriem visiem īstenībā ir viena nacionalitāte – cilvēks.
