Īpaši sajutos jau pirms brauciena sarunā ar ASV vēstniecības pārstāvjiem, kas paziņoja, ka esmu „īpaša”, jo tiku atbalstīta programmai, kuru organizē ASV Valsts departaments – „NVO vadība ASV”.
Programmas mērķis ir attīstīt izpratni starp ASV un citām valstīm, veidojot atbilstoši izstrādātas programmas, kas mērķētas uz dalībnieku profesionālajām interesēm un atbalsta ASV ārpolitikas mērķus. Programma aptver tādas jomas kā starptautisko noziegumu un narkotiku apkarošana, pilsoniskā izglītība, NVO vadība, ārpolitika, reliģiskā daudzveidība un citas.
Sākotnēji šī „īpašuma” uzsvēršana likās nedaudz ironiska un nelikās pieminēšanas vērta. Tas visticamāk tamdēļ, ka Latvijā, neskatoties uz to, biedrības „Latvijas Pilsoniskā alianse” un citu nevalstisko organizāciju personā paveikts milzīgs darbs pilsoniskās sabiedrības attīstībā un līdzdalībā, vairumā gadījumu saņemam neitrālu, pieliektas galvas sveicienu no valsts pārvaldes, lasi - jūs varat darboties, bet pa īstam mēs jūs nekad nesapratīsim / neuzskatīsim par līdzvērtīgiem partneriem.
Tomēr vēlāk, brauciena laikā, pārliecinājos - un kas mani patiesi pārsteidza -, ka ASV tev, ne kā indivīdam, ne kā organizācijai, nav nepieciešams „uzticības tests”, lai darītu lietas sabiedrības labā, un konkurentu pārbaudījumi, lai tevi cienītu par to, ka tu, pirmkārt, esi cilvēks, otrkārt, respektētu tavas tiesības, lai arī kāds lietaskoks vai nelietis tu būtu (to, protams, nepārbaudīju uz savas ādas). Un, treškārt, tev ir tiesības runāt to, ko tu domā un paust idejas, par kurām iestājies. Runas brīvība ir augstā cieņā, tajā skaitā hate speech (atklātu un kritisku priekšstatu paušana), un šīs tiesības neviens tev nevar atņemt, apdraudēt vai apšaubīt.
ASV politikas izpratnes pote
Pēc ierašanās Vašingtonā viena no pirmajām lekcijām visiem deviņpadsmit grupas dalībniekiem no dažādām pasaules valstīm (Albānija, Uganda, Kenija, Venecuēla, Tunisija, Rumānija, Čehija, Nepāla, Islande, Libāna, Turcija, Indija, Ķīna, Taizeme, Ekvadora, Saudi Arābija, Irāka, Jamaika) bija veltīta izpratnes veidošanai par ASV federālo sistēmu, valdību, politiku, kultūru un sabiedrību.
Lai cik ironiski neizklausītos, lektora Akrama Eliasa (Akram Elias) saknes ir Libānā – viņš ir ASV pilsonis, kas jau 25 gadus lasa lekcijas par minētajām tēmām dažādām auditorijām visā pasaulē. Ar māksliniekam raksturīgiem žestiem, raitā un uzmanību uzturošā manierē Akrams izklāstīja valsts, ticības un indivīda attiecības ASV. Šajā elpu aizraujošā pusotrā stundā guvu atziņas, kas sniedza izkaidrojumu vairāk nevis tam, kur un kāpēc savā attīstības skalā atrodas ASV, bet gan, kur un kāpēc Latvija ir tur, kur tā ir savā attīstībā.
Nepretendēju uz padziļinātu analīzi, tomēr atsevišķi fakti lika aizdomāties. Proti, kaut vai fakts, ka politiķi tiek ievēlēti ne jau tāpēc, ka viņiem ir sakari, vai kāds tos vēlējies amatā viņa radniecisko, draudzīgo vai šoferisko saišu dēļ, bet gan tāpēc, ka tie ir uzticami cilvēki, kuriem piemīt izteiktas prasmes nodrošināt, ka idejas tiek pārvērstas likumā, kas ietekmē un rada reālus problēmu risinājumus.
Skan prozaiski, bet tas patiesi liek domāt, kas ir tas, par ko iedzīvotājs balso Latvijā, kas ir tas, kaut vai viens skaidrs kritērijs, kāpēc velkam krustiņus vai mīnusiņus vienam vai otram kandidātam, kas savukārt izvēršas tajā, ka neatbalstītais tik un tā var ieņemt amatu valdībā.
Otra lieta, kas liek padomāt, ir tieši veids, kādā viens cilvēks var kļūt par Prezidentu, kuram tik daudz sekotāju un atbalstītāju, ka pretinieku balsis skan tikai kā atbalss, nevis dominē un tajā pašā laikā Latvijā neietekmē pieņemtos lēmumus. Proti, pie mums pretinieki var protestēt, jo prezidenta kandidāta atbalstītāji tikušies Zoodārzā, bet lēmums tiek pieņemts tāds, kāds tika pieņemts.
Starp citu, velkot paralēles, viesojoties Klīvlendā, satiku kādu dedzīgu Obamas atbalstītāju, kura bija uzrakstījusi vēstuli Obamam personīgi, lūdzot atļaut viņas pilsētā vadīt viņa vēlēšanu kampaņas biroju. Prezidenta kandidāti uzticību audzē nevis no augšas uz apakšu (šeit prātā nāk V. Zatlera paspārnē organizētie Tautas forumi, kuri, improvizējot ideju un risinājumu radīšanas gaisotni, imitēja atbalsta iegūšanu no tautas), bet otrādi – no apakšas uz augšu. Prezidenta kandidātam nav nepieciešama „aizmugure” no kādas partijas, jo viņa aizmugure ir cilvēki, kas uzrunājuši citus cilvēkus atbalstīt konkrētā kandidāta idejas, un šie uzrunātie cilvēki savukārt nobalsojuši ar savu naudu, ieskaitot to kandidāta kontā. Un, protams, ja es ieskaitu naudu kandidāta kontā, visticamāk es arī ieradīšos uz vēlēšanām, lai atbalstītu viņu ar savu balsi.
Latvija ir tik maza, bet ne reizi neatceros, ka kāds no kandidātiem vai kandidāta pārstāvjiem būtu mani uzrunājis, skaidrojot savas idejas, aicinot atbalstīt tās; tā vietā dominē partiju programmas, kas nogulst aizmirstībā aiznākamajā dienā pēc vēlēšanām. Šajā kontekstā gan der atcerēties atgadījumu no Saeimas vēlēšanām, kurās Tautas partija plaši izmantoja likumā esošās nepilnības un organizēja savas kampaņas, balstoties uz atbalstu no trešajām personām, iespējams „neveikli” kopējot ASV prezidenta kandidāta individuālā atbalsta ideju.
Un jautājums ir, kāpēc šādu partiju atbalsta kustību un biedrību ir tik maz? Vai partiju idejas neuzrunā, vai pārliecība par tām ir tik maza, ka par tām nevar pārliecināt iestāties plašāku sabiedrību? Vai problēma ir procesos? Šeit nedomāju kādu konkrētu partiju, bet gan šādu atbalsta organizāciju veidošanās idejas atbalstīšanu plašākas sabiedrības iesaistīšanas nolūkos.
Kas atbalsta kultūru?
Cilvēki! Nepastāv Kultūras ministrijas, kas glabā kultūrvēsturisko mantojumu, atzīmējot to ar mazām zili baltām plāksnītēm uz vēsturisko ēku sienām, kas nosaka to, ka ar šo īpašumu tās īpašnieks neko nespēs izdarīt, jo to neļaus attiecīgās iestādes. Tieši cilvēki ir tie, kas nobalso par to, cik teātriem būt un cik lielu naudu dot operai un baletam. Šo atšķirību nepiefiksētu, ja nebūtu bijis viens no Kultūras ministrijas pārstāvju jautājumiem, kāpēc sabiedriskā labuma likums nav labvēlīgs lielo kultūras pasākumu atbalstītājiem, sniedzot tiem nodokļu atlaides, ja sponsorēts kāds kultūras pasākums? Vienkārši tā iemesla pēc, ka tas ir tikai normāli, ka biznesi, kam veicas, atbalsta sabiedrībai būtiskus projektus, un uzņēmēji to dara ne tāpēc, lai iegūtu nodokļu atlaides, bet tāpēc, ka ir sociāli atbildīgi un izveidoti nevis vienam gadam, bet plāno palikt Latvijā ilgstoši.
Un sanāk, ka savienoto trauku princips strādā arī šajā jomā. Valsts nodrošina biznesam iespējas augt un zelt, nevis plānojot ekonomiku, bet tikai regulējot to, savukārt bizness nodrošina to, ka naudu, ko tas spējis nopelnīt, iegulda kultūrā, ietaupot valstij vērā ņemamus līdzekļus un atslogojot valsts budžetu. Šāda pieeja lieti noderētu, meklējot tik ļoti nepieciešamos 350 un vēlāk 50 miljonus.
Reliģiju fenomens un dilemmas
Zināju, ka reliģijai ir nozīmīga loma Amerikas iedzīvotāju dzīvē, bet nekad nevarēju iedomāties, ka tik nozīmīga.
Neskatoties uz dažādu reliģiju dogmatismu, amerikāņi savā reliģiskajā noskaņā un praksē izveidojuši tādas organizācijas, kuras ietvaros zem viena jumta homoseksuāla (seksuālo orientāciju pieminu, lai uzsvērtu neizsakāmo toleranci, kas ir iespējama) priestera vadībā sadarbojas visu lielo reliģiju pārstāvji, veicinot dažādu reliģiju dialogu un esot atvērti pret viesiem, uzmanību veltot tieši dažādo aspektu skaidrojumam jauniešu auditorijās. Jāteic, ka Soltleiksitija izcēlās ar vēso mormoņu elpu pakausī, lai gan šo elpu sajutu tikai brīdī, kad bijām šo vietu atstājuši. Izrādās, vārda sekss pieminēšana pilsētā nav atļauta. Par to drīkst runāt tikai tad, ja bērns uzdevis kādu ar šo tēmu saistītu jautājumu.
Dienās, ko pavadījām šajā pilsētā, vietējā televīzija ziņoja, ka pilsēta nolēmusi slēgt ģimenes plānošanas asociācijas klīniku, kurā oficiāli bija ļauts veikt abortus, un intervētā politiķe smaidot bija atsaukusies uz sabiedrības vairākuma vēlmi, lai šādas klīnikas tiktu slēgtas. It kā toleranti un brīvi, bet tajā pašā laikā rīcība, kas pārsteidz.
Nevaru nepieminēt manu pirmās dienas piedzīvojumu kādā baznīcā, kas atradās netālu no viesnīcas. Tas bija svētdienas rīts, kad astoņos no rīta tuvējo skvēru pieskandināja reliģiska rakstura dziesmas, un, sekojot skaņām, nonācu šajā baznīcā. Iegāju, apsēdos, pirmajās rindās pulcējās cilvēki, un sākās dievkalpojums – ar humoru un vieglu ironiju, ar skumjām par aizgājējiem, ar aicinājumu būt atvērtiem un ziedot kādai citai valstij, kuras vārdu neatceros, ar uzrunu pateikt, no kurienes ieradušies tie, kas atnākuši pirmo reizi. Visi ir savējie - svešie, zināmie - visi!
Vēlāk uzzināju no Akrama, ka tomēr, neskatoties uz šo skaidri redzamo reliģiozitāti, arī politikā baznīca ir šķirta no valsts un ka uzdevums esot pasargāt baznīcu no valsts iejaukšanās tās darbībā. Un izrādās, ka tas, uz kurieni - baznīcu vai mošeju - dodas ASV prezidents pēc inaugurācijas, ir viņa kā cilvēka brīva izvēle. Gribot negribot prātā nāk Latvijas politiķu kaislīgās diskusijas par kristīgās mācības ieviešanas nepieciešamību skolās. Atgādiniet, kāpēc par to diskutēja politiķi?
Un atkal par „īpašumu”
Varu izklausīties nedaudz emocionāla, bet tas nebūs pārsteigums tiem, kas mani pazīst. Manās acīs sariesās asaras, kad vienkārša, pēc skata pret sevi ne visai labi izturējusies, bet plašu sirdi sieviete viesnīcā man ļāva aiziet aiz letes, lai tiktu klāt noskatītai brokastu bekona šķēlītei un mātišķi laipnā tonī interesējās, kā es jūtos, noskaidroja, no kuras pasaules malas esmu, un paziņoja, ka Klīvlendā arī šodien būs auksts un novēlēja labu turpmāko ceļojumu. Ziniet, šī uzmanība mani „nopirka” - tas nebija ne falši, ne uzspēlēti, vienkārši cilvēcīgi un no sirds. Pēc gadiem, iespējams, neatcerēšos visus savas grupas biedrus un noteikti nevarēšu atcerēties visus runātājus, kurus sastapu šajās divdesmit divās dienās, bet šo sieviņu, kas strādā viesnīcā, un viņas cieņas pilno attieksmi noteikti atcerēšos.
Nekā personīga, jo patiesi gribot negribot nāk prātā tās daudzās sarunas dažādos līmeņos, kurās personīgi un arī mani kolēģi piedalās kā nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet vienkārši netiek ne redzēti, ne dzirdēti un ne ņemti vērā.
Vai braucu uz ASV, lai justos īpaša? Nebūt ne, bet, aizbraucot tur, sajutos īpaša, ne tāpēc, ka kaut ko būtu sasniegusi savā dzīvē, bet tik vien tāpēc, ka esmu cilvēks. Un šis cilvēcīgais ir visā, pat lidostas apsargā, kas ar smaidu uz lūpām veltīja divdesmit minūtes mantu pārmeklēšanai pirms viena no lidojumiem. „Laimīgie” grupā bijām divi – latviete un ugandietis jeb kā mūs nodēvēja - sāls un pipari, jeb nekādas diskriminācijas.
Beigās vēl piebildīšu, ka šis brauciens formēja manus priekšstatus par sevi, formēja priekšstatus un pārliecību par pieredzi un pareizu rīcību, veicot profesionālo darbu nevalstisko organizāciju sektorā un attīstīja pacietību, kura bija nepieciešama sadarbībā ar astoņpadsmit citu valstu pārstāvjiem. Un liek domāt, ka Latvijā ir daudz neizmantotā pilsoniskās sabiedrības potenciāla.
Rasma Pīpiķe, direktore
„Latvijas Pilsoniskā alianse”
