Pajautāju sev, vai saprotu, kas ir izdaudzinātā politiskā atbildība. Sajutu un aptvēru, ka neesmu dzirdējis saprotamu skaidrojumu. Varbūt tā vienkārši nav, varbūt kaut kur paslēpies no manis. Kopā ar ļaudīm, kuri aizgūtnēm stāsta, ka uzņemas to.
Vēlētos uzzināt, kuri bija toreiz konkrētie ierēdņi, ministrijas, kabineti un parlamenti, kas pieņēma lēmumu, parakstīja līgumus, atvēra kontus un sāka turēt valsts un pašvaldību naudu privātā bankā, kas drīkst riskēt?
Nē, man nav nekas pret Karginu un Krasovicki. Viņiem savs darbs – spēlēt un peldēt dīvainajā baņķieru biznesā. Nevēlos arī linča tiesu vai kaunināšanu tām konkrētajām personām, kuras uzņēmās atbildību.
Vēlētos vien, lai šīs personas pasaka: “Jā, mēs pieņēmām šo lēmumu.” Un lai viņas pamēģina izdomāt, kā mums tagad nopelnīt miljardus bez augļošanas un nodokļiem. Varbūt, ka viņas to zina, kaut gan ļoti šaubos, vai viņas spēj nopelnīt, cik melns aiz naga. Ja nu vienīgi izkārtot, sarunāt, sabīdīt štelles.
Turpretī ne tikai man, bet arī citiem ierindniekiem pie mums neviens nedod atlaides – nedz bankas, nedz piegādātāji, nedz pašu godaprāts un atbildība.
Politiskā atbildība ir tā cena, ko īstenā darba tauta maksā no savas kabatas par savu likteni, pateicoties savu politiķu un ierēdņu bezatbildībai. Ne tikai pie mums, Latvijā. Arī citur pasaulē.
