Neteikšu, ka apstulbu, bet krietni aizdomājos par šo fenomenu. Nerakstīts likums arī, ka pie sliktā toņa pieder vaicāt sarunas biedram viņa atalgojuma apmēru. Atminējos, ka darba intervijās gandrīz vienmēr notiek savdabīgs duelis – darba devējs cenšas izdibināt, ar kādu algu kandidāts būtu ar mieru, lai [pēc tam] nepārmaksātu vai arī noraidītu pārāk prasīgos, bet kandidāts vienmēr cenšas izdibināt, kādu algu sola devējs, vai arī uztraucas, ka nosauks ciparu par lielu vai par mazu. Kaķa un peles spēlītes.
Būtībā tāda acu aizmālēšana un sevis mānīšana sanāk gan vieniem, gan otriem, jo īsto ciparu jau nosaka uzņēmuma budžets vai projekta biznesa plāns. Pelnošs uzņēmums atšķiras no nepelnoša ne tikai ar to, ka tam ieņēmumi vienmēr lielāki par izdevumiem, bet arī ar to, ka tas ir radošs, jo māk salāgot mainīgās tirgus situācijas ar savām spējām, tai skatā darbinieku talantiem, atdevi un atalgojumu.
Atgriezīšos pie domas, ka nedrīkst teikt, ka vēlies strādāt naudas dēļ. Jāsaka, ka vēlies strādāt, lai pilnveidotu savu personību, lai piedalītos ar savu artavu kopējā lietā, lai mācītos un attīstītos un visu pārējo bla-bla-bla, kas esot tik tīkams intervētāju un darbā vervētāju ausīm. Jo tas nozīmējot kaut ko, tikai tā arī man nepalika skaidrs, ko?!
Ja nu vienīgi tādu greizu vai liekulīgu kaunu par naudu. Noskaitiet pie sevis: “Es vēlos daudz strādāt, lai nopelnītu daudz naudas, lai varētu labi dzīvot!” Kas tajā būtu nepieņemams vai greizs?! Vienmēr par darbu un darbību cilvēks saņem gan nemateriālu (emocionālu), gan materiālu (finansālu) atalgojumu. Labāk, lai tie būtu ar plus zīmi, nevis mīnus. Ja cilvēks saņem tikai emocionālu atalgojumu, varam iztēlohies – tā notiek pie attiecībām vai vaļaspriekiem, taču darbā cilvēks domā arī par finansiālo atalgojumu. Abiem jābūt līdzsvarā, tiklīdz līdzsvars izjūk, uzrodas neapmierinātība, vilšanās un dusmas.
Dabiska vienkāršība tiek aizstāta ar kaunu par naudu, bet, lai vārds kauns nebūtu jāņem mutē, viss tiek izpušķots ar nerakstītiem likumiem, labo toni un citām superego viltībiņām.
