Nupat mums stādīts priekšā „krīzes menedžeris”. Tā ir titulēts cilvēks, kurš gatavs atgriezties politikā un sēsties premjera krēslā, šķiet, ceturto reizi. Tiek dots mājiens, ka atgriezīsies lieliskais pārvaldnieks. Taču kā gan ir patiesībā? Pirmkārt, kā zināms, atgriezties var vienīgi tāds, kurš bijis kaut kur aizgājis. Otrkārt, ja ņem vērā, ka šis cilvēks nekur īsti nebija aizgājis, ļoti iespējams, viņš tuvu (iz)saimniekošanai stāvējis visu laiku. Tātad patiesībā vietā ir jautājums: vai cilvēks, kuru dēvē par krīzes menedžeri, drīzāk nav jāsauc par cilvēku, kurš menedžēja krīzi?
Ar krīzi un pārvaldību saistīts vēl kāds pēdējo laiku politlingvistisks tituls – „krīzes premjers”. Tā nesējs atšķirībā no iepriekš aprakstītās personas tik tiešām atgriezās – no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Diemžēl tā arī neizgaisinot bažas, ka par Latvijas iedzīvotāju mājokļa pastāvīgu interjera elementu varētu kļūt taupības krāsniņa, bet par nacionālo vērtspapīru – prozaisks pirmās nepieciešamības preču talons.
„Stabilitātes garants” – gana impozants tēvišķa gādnieka tituls bija arī cilvēkam, kurš valdības vadītāja posteni ieņēma pirms tam. Te vietā ir jautājums: vai krītošai lidmašīnai piemīt kāda stabilitāte? Vienīgā pozitīvā atbilde diemžēl ir: jā, ja runa ir par šādas problēmas piemeklēta lidaparāta kustības pamatvirzienu. Gala rezultātā vienīgais garantētais iznākums, protams, izrādījās katastrofa ar daudziem upuriem. Toties interesanti, ka šī lidojuma garantam jeb latviski – galvotājam, kurš gan triecienā tika izmests no pilota kabīnes, joprojām ir uz kā uzlikt cepuri.
„Stabilitātes garantam” aizejot un „krīzes premjeram” atnākot, Latvijā ar „krīzes menedžera” svētību ieraudzījām cilvēku, kurš teicās būt „tautas prezidents”. Ārējās pazīmes tik tiešām atbilda uzstādījuma vēsturiskajam piemēram: cienīgi lēnīgs, ražena auguma, sirmiem matiem. Taču kā ar darbiem? Neizgaisinātas šaubas par nenomaksātiem nodokļiem, dārgi remontēta rezidence ar dzīvesbiedres meitai pasūtītām interjera ekstrām, ģimenes locekļu pastāvīga dalība valsts vizīšu ceļojumos, uz augstajam amatam atbilstošas morāles principu robežas balansējoša dienesta autotransporta izmantošana atkal jau ģimenes locekļu privātām vajadzībām, par ko raksta bulvārpresē.
Ko lai tur saka? Ja ar jaunbagātnieku manierēm ir iespējams gūt tautas mīlestību, tad tik pat labi ar naglu var iedzīt āmuru sienā vai ar pagali cirvi saskaldīt. Diezgan nepateicīgs uzdevums. Pilnvaru termiņš jau pāri pusei, bet cerību, ka tauta tāpat kā priekšgājējai pateicībā nesīs ziedus Dainu kalnā, ir tikpat, cik iespēju „stabilitātes garanta” cepurei šai valstī palikt bez savas vietas.
Starp krīzes meistariem un garantiem arvien acīmredzamāk Latvijā sevi piesaka jauns tituls – „vadonis”. Sola, ka viņš būs universāls – gan stabilizēs, gan garantēs, gan atkrīzēs. Īsāk sakot, iemiesos visus līdzšinējos saulvežus kopā un būs īstens tautas saimnieks! Tiesa, kurš tas būs, kur radīsies, kā īstenos cerēto, nav zināms. Vienīgais, kas ir skaidrs – gaida viņu daudzi, bet virzītāji būs nedaudzi. Kādi secinājumi? Vismaz trīs noteikti – par velti siers ir tikai peļu slazdā. Saimnieks ir vajadzīgs sunim, ne cilvēkam. Garantijas avansā pieņem cilvēki, kuriem galva lielākoties paredzēta tikai cepures uzlikšanai.
Ar krīzi un pārvaldību saistīts vēl kāds pēdējo laiku politlingvistisks tituls – „krīzes premjers”. Tā nesējs atšķirībā no iepriekš aprakstītās personas tik tiešām atgriezās – no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Diemžēl tā arī neizgaisinot bažas, ka par Latvijas iedzīvotāju mājokļa pastāvīgu interjera elementu varētu kļūt taupības krāsniņa, bet par nacionālo vērtspapīru – prozaisks pirmās nepieciešamības preču talons.
„Stabilitātes garants” – gana impozants tēvišķa gādnieka tituls bija arī cilvēkam, kurš valdības vadītāja posteni ieņēma pirms tam. Te vietā ir jautājums: vai krītošai lidmašīnai piemīt kāda stabilitāte? Vienīgā pozitīvā atbilde diemžēl ir: jā, ja runa ir par šādas problēmas piemeklēta lidaparāta kustības pamatvirzienu. Gala rezultātā vienīgais garantētais iznākums, protams, izrādījās katastrofa ar daudziem upuriem. Toties interesanti, ka šī lidojuma garantam jeb latviski – galvotājam, kurš gan triecienā tika izmests no pilota kabīnes, joprojām ir uz kā uzlikt cepuri.
„Stabilitātes garantam” aizejot un „krīzes premjeram” atnākot, Latvijā ar „krīzes menedžera” svētību ieraudzījām cilvēku, kurš teicās būt „tautas prezidents”. Ārējās pazīmes tik tiešām atbilda uzstādījuma vēsturiskajam piemēram: cienīgi lēnīgs, ražena auguma, sirmiem matiem. Taču kā ar darbiem? Neizgaisinātas šaubas par nenomaksātiem nodokļiem, dārgi remontēta rezidence ar dzīvesbiedres meitai pasūtītām interjera ekstrām, ģimenes locekļu pastāvīga dalība valsts vizīšu ceļojumos, uz augstajam amatam atbilstošas morāles principu robežas balansējoša dienesta autotransporta izmantošana atkal jau ģimenes locekļu privātām vajadzībām, par ko raksta bulvārpresē.
Ko lai tur saka? Ja ar jaunbagātnieku manierēm ir iespējams gūt tautas mīlestību, tad tik pat labi ar naglu var iedzīt āmuru sienā vai ar pagali cirvi saskaldīt. Diezgan nepateicīgs uzdevums. Pilnvaru termiņš jau pāri pusei, bet cerību, ka tauta tāpat kā priekšgājējai pateicībā nesīs ziedus Dainu kalnā, ir tikpat, cik iespēju „stabilitātes garanta” cepurei šai valstī palikt bez savas vietas.
Starp krīzes meistariem un garantiem arvien acīmredzamāk Latvijā sevi piesaka jauns tituls – „vadonis”. Sola, ka viņš būs universāls – gan stabilizēs, gan garantēs, gan atkrīzēs. Īsāk sakot, iemiesos visus līdzšinējos saulvežus kopā un būs īstens tautas saimnieks! Tiesa, kurš tas būs, kur radīsies, kā īstenos cerēto, nav zināms. Vienīgais, kas ir skaidrs – gaida viņu daudzi, bet virzītāji būs nedaudzi. Kādi secinājumi? Vismaz trīs noteikti – par velti siers ir tikai peļu slazdā. Saimnieks ir vajadzīgs sunim, ne cilvēkam. Garantijas avansā pieņem cilvēki, kuriem galva lielākoties paredzēta tikai cepures uzlikšanai.
